Sveika. Nu ko – esmu mājās, diena bija skaista, smaržīga un silta. Tagad gatavoju vakariņas un gaidu mājās savu vīrieti. Un mīlu es viņu, bet tomēr. Šodien satiku savu bijušo. Ai, cik ļoti mainījies savā fasādē šis cilvēks, taču smaids… Joprojam, galvu jaucoš un nav tā, ka es šaubos, bet viņa spontanitāte un gaume uz ziediem – nu tieši tā kā man patīk. Ja vien nebūtu tā, ka ir arī labākas fasādes un saturīgākas iekštelpas – es sāktu domāt – kā tas nākas, ka salauzu viņam sirdi? Bet viņš bija kretīns, neuzmanīgs un prasīgs kretīns. Taču saule spīdēja tik spoži. Un pēc šīs tikšanās es starot staroju un skaļi smējos, kad manās ausīs sāka skanēt Blanta dziesma "these are the words". Jo tieši tā, tas ir. Savādāk – mazliet labāk un siltāk – es gaidu savu vīriņu. Šorīt viņš mani pārsteidza ar arbūzu putukrējumā. Kurš protams, saūdeņojās un tomēr – putukrējums bija. Skaistu dzejolīti, ziediem un kafiju. Un tik saldu, saldu rīa buču… āh. Rīga – pilna ar ziediem un vīrišķiem. Un vērojot to visu no malas nespēju saprast, kā nakas, ka daudzās interneta vietnēs sievietes izsakās noraidoši, sarkastiski pret šo burvīgo svētku dienu? Kad tikai un vienīgi mums ir taisnība… Iespējams, ir lietas, kuras saprot tikai feministiskas būtnes. Katrā ziņā, lai arī šī diena saistīta ar vēsturi – es tomēr, izvēlos to turēt atstatus. Jo, kuram gan nepatīk paniekoties ar saldumiem nedomājot par diētām un kurai gan nepatīk saņemt ziedus un komplimentus? Un ja vēl tas viss notiek ar glanci un izdomu… Bet dienas rezumē – jā, es dzīvoju. 🙂 (l)
