Kā jau pēdējos pāris rītus ierastsSēžu ietinusies segā savā lielajā pidžamā un dzerotglāzi vitamīnu lasu jūsu blogus. Un še ku re ku – ir. Tad nu parunāsim par uzturu, tievumu un resnumu, un apsēstībām. Vēsture tam kā es nonācu pie saviem secinājumiem un tam kā izveidojās mans redzējums uz kopainu kā tādu ir meklējama gadus desmit atpakaļ. Protams, skolas solā un, protams, netālu no skaistās Agneses. Kura bija iedomīga un bija skaista un bija super tieva. Gadi gāja un viņa ieguva lieliskas formas, bet… Vērojot viņu un pat klausoties viņā – es ieņēmu galvā, ka esmu resna. Mājās arī mamma mani regulāri tirdīja "ar to neēd, šito neēd". Pirmās mēnešreizes un krūtis kļuvušas lielākas – gurni platāki un vielmaiņa vairs nav tik perfekta. Un nemitīgie mammas komentāri un Agneses perfektais tēls skolā – un vēl milijons iemeslu – es kļuvu par pārliecinātu bulīmiķi. Tā īsti ar to slimoju gadus septiņus. Pēdējie gadi bija smagākie – nespēks, mati krīt ārā un patstāvīgie viļņveida norāvumi no badošanāš. Biju veģetārite un vegāns, biju viss, kas vien ienāk prātā. Apsēstība – brīžiem bailes iziet no mājas, jo cilvēki uz tevi skatās kā uz kroplību. Resnu mežoni, kas tikai kāro uzklupt un apēst tavus čipsus. Protams, šobrī es saprotu, cik muļķīgi tas viss bija, bet vēl vakar es baidījos norīt siekalas, jo šķita, ka vēders paliek lielāks no tā vien. Un jā mīļāš meitenes, jūs nepārlasījāties – vēl vakar. No bulīmijas sekām es ciešu vel sodien. Mana psihe ir traumēta un es nezinu vai kādreiz tā pa īstam es tikšu vaļā no savas apsēstības ar liekajiem kilogramiem, kuru īstenībā nemaz nav. Tu skaties spogulī un jūties droša, pārliecināta un skaista, bet ir tādas dienas… Kad pamosties vai ej pa ielu un pēkšņi – sāc sevi ienīst un galvā rēķināt – ko un cik esi apēdis. Šādas dienas pamatīgi bojā manas un vīriņa attiecības. Jo viņam gribas vairāk, bet es saku, ka vairāk jau nav kur. Un tik tiešām – reiz viņš man rādīja bildes "kas ir patiesi resns" un, lai arī ir man 34 izmērs – es skatījos un redzēju, ka esmu gandrīz tāda pati. Šajās smagajās dienās – es varu sēdēt un raudāt tikai tādēļ, ka kāds saka, ka esmu skaista – jo, šķiet visa pasaule par mani ņirgājas. Mati ne tādi, kuņģis kilometru uz priekšu, dupsis kilometru atpakaļ, un seja kā pankūka uz eļļainas pannas. Protams, šādi uzliesmojumi nav ilgstoši, bet ir. Un pēc tam ir tik sasodīti grūti, jo tu saproti, ka dari pāri tiem kurus mīli. Un tā es dzīvoju, jau milijons gadus. Pēdējais gads ir vieglāks. Jo esmu tikusi ārā no tās elles – vismaz tik, cik daudz iespējams tas ir bijis – es vairs nebadojos, es vairs neriju, es vairs nevemju. Un ir tik sasodīti labi. Kādēļ es to visu rakstu? Es vēlos ar jums padalīties. Šī ir skaidrs diena un es lasu – resna, neresna – kas labāks, kāda diēta man dos ideālo augumu, jo-jo efekti, bet vingrošana nav man u.t.t. Šķiet nav diētas par kuru es nebūtu lasījusi vai kuru nebūtu piekopusi. Un tieši tādeļ es saku – man ir 34. izmērs un pie vellna diētas, es ēdu visu. Arī picu nakts vidū un ceptus pelmeņus un eļļā vārītus kartupeļus. Nesen man atklāja tādu lietu kā celiakija. Tā ir slimība, kuru var dēvēt arī par pārtikas nepanesamību. Un es iemācījos apzināt lielisko pārtikas burvību. Es dzīvoju dienu no dienas un ēdu neregulāri, visu kas iešaujas prātā un nesportoju. Viss ko es daru, es bremzēju ar našķiem, uzņemu nenormāli daudz augļu – gandrīz katru dienu apēdu grefrūtu vai divus un dzeru magnija vitamīnu – un mājas apstākļos īpaši bieži neēdu neko, kas ir ārpus Celiakijas ēdienkartes. Lūk – rīsi, griķi, prosas putra, vārīta vai krāsnī cepta zivs un gaļa, augļu, dārzeņi un ja gribas kartupeļus nomizoju un izmērcēju – kādas stundas divas, jo es nedrīkstu uzņemt to cieti. Izklausās maz, bet ja ir faktāzija, tad izēšanās pamatīga. Reizi mēnesī es izeju sennas kursu. Trīs dienas attīru sevi. Un reizi nedēļā es vai nu dzeru tikai sulas vai ēdu tikai augļus. Bet to es nedaru no laba prāta, bet tādēļ, ka aizcietējumi, kuru vaininiece ir celiakija mani nobeigtu. Viss ko vēlos jums pateikt – meitenes, esiet gudras un neatsakaties no ķiploku grauzdiņiem. Tie ir ārprātīgi garšīgi. Nedīciet un nečīksties par to, ka esat resnas, jo ir apkārt cilvēki, kuri tiešām tā jūtas. Ir cilvēki, kam tiešām tā IR problēma. Rijat, ja gribas – tikai otrā dienā mazliet apdomājiet ko esat ēdušas un pielāgojat sevi kam pilnīgi pretējam. Ja ļoti gribas palecat ar lecamauklu – minūtes divdesmit. Viegli, lēti un efektīvi. Gan sejas slaidumam, gan visam ķermenim. Nespīdziniet sevi ar nez kādām diētām un nez cik stundam sporta zālē, jo sekas ir vai var būt graujošas. Esiet skaistas sev un jūs starosiet. Lai jauka jums visām šī diena. 🙂 (l)
