15.3 C
Rīga
ceturtdien, 28 marts, 2024

10 dienas.

 

Nupat es kalendārā nosvītroju kārtējo datumiņu, un sapratu, ka laiciņš ko pavadīšu savā dzimtajā zemē ir palicis pavisam niecīgs. 10 dienas. ko darīt? ko nedarīt? Kā pareizāk atvadīties? Un kā neapraudāties lidostā , vai pie vecmāmiņas, kuru nezinu vai vēl satikšu? Ziniet , manšķiet emocionālā puse cilvēkam pieaugot ir viena no visgrūtāk apgūstamajām prasmēm. Cik tas bija vienkārši kad māmiņa teica lai pasaku atā , atā un aizbraucu. Cik vienkārši bija aiznest skolotājai omas sataisīto pušķi pirmajā septembrī. Cik viegli bija virtuvē lielās plātsmaizes cepšanā piedalīties tikai notestējot vai sanākusi gana laba. Un te nu es esmu-pašai jādomā par visu, un ne jau tikai ko vilkt mugurā, un ko pagatavot mīļotajam vakariņās, ja vien finanses ļauj-tad tas tāds sīkums. Bet kā atstāt par sevi siltas atmiņas, un klātbūtnes efektu, pat tad, kad būšu tūkstoš kilometru attālumā no savas dzimtenes un savām radu saknēm? šodien vēl istaba izskatās tāda, kādai tai jāizskatās, bet cik tukša tā būs, kad aizbraukšu? Ir tik viegli nopirkt biļeti vēlamajā virzienā, bet cik grūti patiesībā ir saņemties, un tiešām pamest savu iesildīto vietiņu… Ahh..jāieēd magoņu cepumi ar pienu un jāpaaicina rīt draudzeni uz tēju, tikai lai samīļotu un atgādinātu, ka vienmēr būšu līdzās, pat tad, kad nebūšu rokas stiepiena attālumā.. Jauku vakaru mīļās 🙂 !!

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.