Sveika. Kad noskanēja ārdurvis un aptvēru, ka mājās jau atkal esmu viena ar sunīti, sapratu, ka gribas kādam pastāstīt. Varbūt, neko un varbūt, kaut ko. Tad nu vīriņam šodien pēdējā brīvdiena un aizbrauca pēc mūsu jauna ledusskapja. Cik forši tomēr, kad jāsāk no nulles un tu vari fantazēt un sapņot un realizēt visu to kā vēlies, visu to kam jābūt, visu to kas vajadzīgs. Tas viss ir tavs un pat ja neticās aurām un citām lietām – droš paliek droš – tas viss ir tīrs, jauns un tavs. Ir iespēja – visu piesūcināt ar savu smaržu un saiem sapņiem – no sveša nav ne nieka. Un tā mēs lēnā garā, maz pamazām, bet visu savu iedzīvi un dzīvi saliekam divās istabās un citās telpās. No diviem kļūt par vienu – jā, mums sanāk. Bet īstenībā – un to es teiktu arī tiem, kas kopā dzīvo sešdesmit gadus – vēl mācīties un mācīties, kā kopā dzīvot. Lai arī sodiena nebija tik saulaina, kā vakar – stundas, kas jau aizritējušas ir bijušas jaukas. Īsa pastaiga, daudzas, jo daudzas stundas aizvadītas dauzoties ar mazo suņu un protams, mūsu tradīcija ikdienu izspēlēt pāris duraka partijas. Jā, kopš vien mēs dzīvojam kopā – nav izlaista, tik tiešām neviena pati diena, kad nebūtu spēlēts duraks. Un vēl – tas tik tiešām nav mīts, mīļie. Ja vēlaties bebi, pirmstam kārtīgi apdomājušies paņemiet mazu kucēnu. Jo tā tik tiešām ir noņemšanās – kā naktī, tā dienā. Barošana un mošanās naktī – arī šajā gadījumā, neizpaliek. Kopsummā – es esmu laimīga – par visu, kas man ir un kā vēl nav un kā nekad arī nebūs. Jo man ir iespēja – priecāties par to, kā varētu būt vairāk, bet vairāk – nu kur es liktos, ja būtu vairāk mīlestības? Mierpilns klusums – un es pasmaidīju rakstot pēdējo teikumu. Tik tiešām – mēs esam kā viens. Labi, došos atbrīvot stūri mūsu jaunajam ledusskapim. Pasmaidiet, meitenes. (l)
