Sveika, mīļā, Cosmo meitene. Dienas rit – vien pēc otras, brīžiem sķiet, ka esmu iestrēgusi starp sevi un sevi. Brīžiem šķiet, nav spēka tam visam. Grūti jau ir, bet es tiecos pēc baudpilnās uzvaras. Kas gan var būt vēl saldāks, par skatu spogulī uz sevi un līksmu smaidu, kas sevī ietver apziņu – "es to paveicu!" – un par spīti visam – reizēm sev, reizēm liktenim, reizēm nelabvēlim – mēs turpinam savu ceļu. Kur un kā – pareizi un nepareizi – taisni un zigzagā, bet mēs saņemamies un ejam. Jo zinam, ka būs saldi apzināt sevi – ar visu iegūto – startā, ceļā un finišā. Jau esmu raksījusi – grūtībās cilvēks top liels – ar to es nedomāju pārākumu vai lepnumu, bet dvēseles izaugsmi. Ja esi spēcīga personība, ja esi par sevi un nebaidies mazliet kritikas un mazliet sevis rāšanas – tad spēj no visa sliktā, no visas "melnās strīpas" gūt labumu iekšēji. Rast atziņu tam ko esi veicis ne tā, un rast apziņu, ka vairs nevēlies būt šādi klasificējamā stāvoklī. Bet mēs visi esam cilvēki – kļūdas reizēm nemanot mēdzam tās atkārtot – un kad tas notiek, ja esam tapuši jau reiz lieli, mēs spējam tās apzināt un risināt daudz tempiskāk un veiksmīgāk. Ar to es tikai vēlos veidot vēl vienu atsauci uz Dāles rakstīto par gara grāciju. Katram no mums ir iespēja saskatīt pasaulisko daili un katram no mums iekšā ir bagāta un dziļa dvēsele. Vien atliek to izkopt un izaudzināt. Nepadoties, būt stipriem un rast iespējas panīkuma brīžos. Neklasificēties ar cilvēkiem, kuri mūsos sējuši nīgruma, bezspēka vai cita negatīvisma sēklu. Bet rīkoties tiem pretēji. Būt cēliem, raudāt un varbūt mazliet paklusēt. Reizēm neizteiktajos vārdos slēpjas dziļāka jēga un spēks, neka tajos, kuri mums nule lidojuši sejā un atstājuši rētas sirdī. Kop sevi, lai taptu laimīgs. Un izkopjot sevi tu sadzirdēsi un izpratīsi, spēsi pateikt un spēsi paklusēt. "Labi tam, kas dzīvo vārdu dzird, kas to dzird un neaizmirst." /P.Dāle "Vārdu vara" Kādēļ es sāku ar pazušanu – starp sevi un sevi. Jo jūtu krituma smago varu. Jūtu to dziļi un spēcīgi. Bet apzinos sevi un apzinos, to, kas nevēlos būt – zinu, ir jāizskauž sevi un to, kas dara mani vāju iepretim kritiena cēloņiem. Savas esības vārdā ir jāizskauž. Ir jāiznīdē viss līdz pat saknei – jo. Man ir tikusi apbrīnojamā iespēja dzīvot – nest savu vārdu pasaulē – skaļāk vai klusāk un tomēr ir. Man anv tiesību nebūt pateicīgai par to, ka sēžu un klabinu taustiņus, jo esmu dzīvotāja. Esmu šeit un tagad. Un neviens pasaules spēks nav tik stiprs, lai gāztu manu varu pašai pār sevi. Tā nedrīkst būt. Ir jāatrod atslēga un jāaizslēdz tās durvis caur kurām manī ielaužas citu netīrais gars un ļaunie nodomi. Ir jāsmaida un jāstaro. Sev. šeit un tagad. Rīt un parīt. Ir. Es esmu ābele, un man mīļie āboli manos zaros. Un savukārt otrādi – viņi ir ābeles, bet es ābols. Nav vietas tārpiem šajos zaros un šajos ābolos. Nav vietas saltiem rasas pilieniem. Ir tikai dzīslas un salda sula. Tā vieno, tur un neatlaiž. Un ir jāpietiek spēkam nekrist. Ir jāpietiek spēkam noturēt.
