Jums nekad nav šķitis, ka tas, ko mēs saucam par debesīm ir plakne? Tā, ka zvaigznes atrodas uz zilas lapas un tur tās uzzīmētas lielākas un mazākas? Un ka debesis kā tapešu rullis tinās apkārt Zemei. Vienā ruļļa pusē Saule, otrā Mēness ar zvaigznēm. Es nezinu, cik ļoti man attīstīta telpiskuma izjūta, bet es vēljoprojām zvaigznes iztēlējos vienā plaknē. Man šķiet, ka cilvēks savā dzīvē piedzīvo vairākas mazas nāvītes, lai pēc tam piedzimtu no jauna, sāktu dzīvi no cita punkta. Es ļoti priecājos, ka vienu šādu nāvīti esmu pārdzīvojusi, likās,ka manā dzīvītē bijušas neskaitāmas sirdsapstāšanās un sazin vēl kādi vājumi, bet nu jauna dzīve kā mazam bērnam-papīra lapa uz kuras kaut kas jāsāk rakstīt. Tikai mums pašiem rokā ir tas zīmulis, nē pildspalva,jo to izdzēst laikam nevarēs. Tā vien gribas atvērt logu, uzkāpt uz vispasaules pjedestāla un kliegt-es esmu laimīga. Ar piebildi-dikti. Vai bērniem skolā iemāca būt laimīgiem? Augstskolā arī nemāca. Bet dzīve māca. Tā piespēlē tik daudz uzdevumu, gandrīz kā 10 grūtākos logaritmus,kurus Tu vari iedomāties. Un tik, cik uzdevumus atrisināsi, tik lielu atzīmi iegūsi, nē, es gribēju teikt, tik augstu laimes pakāpi iegūsi. Matemātika man nav padevusies, bet logaritmu vienādojumi un nevienādojumi bija vieni no tiem,kas padevās mazliet vieglāk. Pietiek dzīvē darīt lietas, kuras nedod pozitīvu rezultātu. Pietiek domāt,ka mēs dzīvojam citiem, jo pienāks laiks,kad jāsāk dzīvot sev. Liekas, ka man šis laiks pienāca un pienāca skaisti. Tagad manos plānos ietilpst: * iemācīties mīlēt visus bez izņēmuma. Jo tad, kad sākam mīlēt, mīlestība kā spogulīša sauleszaķis pavēršas pret tevi pašu. Tici vai nē, bet tā ir. Es zinu, jo kāds cilvēks tā iemīlēja mani. * izmest daudz vecu lietu, kas atgādina pagātni(vienīgi grūti būs šķirties no siltajām ziemas čībām un manām mīļākajām kurpēm), bet zinu,ka tas pirmais solis, kas jāveic jaunajā piedzimšanā. * iztīrīt vēstuļu kastīti e-pastā un īsziņu krātuvi.
