Tik sen neko neesmu rakstījusi, bet šodien jau ir sakrājies par daudz. :-/ Tā kā vēljoprojām dzīvoju ar vecākiem, savā ziņā man ir jāpakļaujas viņu spiedienam. Tas nemaz nebūtu tik slikti, ja dažkārt tas būtu par daudz. Mamma man ir lieliska, par to nav runa. Galvenais, kas mani parasti nomāc, sabojā dienu, pat nedēļu ir tēvs. Ticu, ka šāda problēma nav nekas nebijis, varētu būt, ka gandrīz ikiena ģimene sastopas ar to- ALKOHOLISMS. Mans tēvs šad un tad mīl iedzert, bet, kad to dara, tas ieilgst, citriez līdz pat 2 nedēļām. Nevienam neko tādu nenovēlu. Es vienkāŗši nevaru saprast, kā var pazusts uz 10 dienām, neko nesakot, nedodot nekādu ziņu, tad pēķši parādīties, kā saulītei maija rītā. Kamēr tēvs "atpūšas", tikmēr mājās ir savadbīgs miers, bet tajā pašā laikā es nevaru nedomāt, kur viņš ir, vai vispār vēl ir dzīvs. (t) Kad tēvs ir "atpūties" diezgan, tad mājās sākas lielie skandāli, mūžīgā skaidrošānās. Es vienkārši vairs nevaru to izturēt, man iekšā viss ir pilns, rokas trīc, ļoģiski enspēju domāt.. Un tad atkal kāu bŗīdi ir miers, līdz nākamajam vakaram, kad viņš neatbrauks mājās. Šoreiz es neizturēju un pateicu, visu ko domāju, bet viņš tikai skātījās savām tizlajām acīm un nevarēja saprast par ko es tā cepos… Galu galā nekas īpašs nebija noticis. Viss kā vienmēr.
