… Blonds un ar zilām acīm… Tāds bija mans sapņu vīrietis (puisis) bērnībā vai labāk teikt – agrā jaunībā 😀 Atceros, kā ar draudzeni skatījāmies MTV un ģībām no Backstreetboys Nika Kārtera, aktiera – Devona Savas, Westlife blondajiem puišiem… MMMM… Jā, blondie puiši bija manas bērnības sapnis… Bet nu, ko tur kavēties atmiņās… Laikam jāuzraksta kaut kas, ko dažas no Jums jau sen, sen kā gaida… 🙂 Zinu, ka šeit ir parādījušās ļoti daudz jaunu seju un jauni cilvēki, tad viņas diez vai sapratīs par ko es runāju, bet tās, kuras sapratīs… … ….. ……. Tātad… paliku pie sasistas siles… Ļoti ilgi un smagi pārdzīvoju… Lai arī ar savu vīrieti mēģinājām visu no gala, jo tomēr jau tas pieradums vēl bija… Šad tad, kad jutos pavisam slikti, sapratu – sasodīts, es tač viņu vēljoprojām mīlu… Bet tajā pašā laikā nevarēju viņu pielaist sev klāt… Eh, nezinu, vai mani saprotat, jo tās sajūtas nav vārdos izsakāmas… :’-( Un visu laiku tuvumā bija arī tas otrs cilvēks, kurš nu jau veidoja samērā veiksmīgas jaunas attiecības… Bet pamanījās arī man drusciņ iedurt dunci mugurā ar tekstiem – "Tu man esi bijusi pati labākā"… "es nespēju Tevi izmest no prāta"… "Nespēju par Tevi nedomāt, kā par sievieti" u.tml.. Kā es jutos?… smagi – no vienas puses, bet no otras – jutos tā kā brīva… Jo mazāk domāju par to visu, jo vairāk visu centos atlikt, jo sarežģītāk un smagāk kļuva… Sevi laikam mānīju… Bail bija palikt vienai, tādēļ arī savā ziņā "čakarēju" sevi, bet galvenokārt jau savu vīrieti… Teicu, ka nevaru saprast sevi (nu tajā mirklī tā arī bija), bet zemapziņā tās bija tikai bailes palikt vienai… Viņš neizturēja un diezgan smagā veidā mani izmeta no dzīvokļa (mīļās, nu Jūs jau atceraties to gadījumu)… Pēc tam gan es jutos drausmīgi… Sapratu, ka vainīga, bet no otras puses – viena pagale jau nedeg, tādēļ, es domāju, ka bij netaisnīgi mani izlikt uz ielas ar visām manām mantām… Nu, neko – "Čau, mammu! I’m back! :D", tiesa jau tajā mirklī zināju – tas nebūs uz ilgu, jo es tač nevaru atgriezties mājās pie vecākiem uz ilgu laiku… Esmu jau pietiekami atradinājusies no tās domas – dzīvot kopā ar vecākiem… Bet nu tajā mirklī man nebij izvēles… Biju diezgan sašutusi, bet nācās sadzīvot un saprast ka jāturpina dzīvot… Tad, kā no skaidrām debesīm, man viens paziņa piedāvāja braucienu uz Zviedriju… Viņam bija nopirktas biļetes, bet viens braucējs atkrita un viņš piedāvāja man… Daudz nedomāju, sakrāmēju somu un pēc mirkļa jau ļāvos uz kuģa klāja vējam plivināt savus matus :)… (l) Jau diezgan sen to cilvēku pazinu un zināju, ka viņš nav pret mani absolūti vienaldzīgs… Eh, viņa skatieni viņu jau bija nodevuši sen, sen… 🙂 Bet es, kā jau visu laiku aizņemta meitene, tam nepievērsu uzmanību… Neteikšu, ka mēs bijām super labie draugi, bet nu paziņas gan… Un te nu mēs abi stāvam uz kuģa klāja un neticam, ka viņš man ir piedāvājis braukt, un, ka es esmu piekritusi… 🙂 Atgriezušies mēs laiku pa laikam satikāmies, bet tā – pa vienkāršo… Iedzērām glāzi šampanieša, kādu vakaru, tad kaut kur aizgājām, tad pastaigājāmies ar manu suni utt… Bet tas nebij bieži… Tiesa ar laiku tas kļuva biežāk, bet tas bij, lai kliedētu drūmo noskaņojumu man un arī viņam (viņš no savas draudzenes ar bij šķīries, tiesa jau stipri ilgāku laiku atpakaļ)… Tagad, kad ir pagājuši jau vairāki mēneši mēs dzīvojam kopā un daram viens otru laimīgu… Viņš pats saka, ka ir laimīgs, jo… Jā… sapņi piepildās – par mani esot domājis, sapņojis jau ļoti, ļoti ilgu laiku (pat vēl esot iepriekšējās attiecībās)… Savukārt es esmu laimīga, jo patiešām ļoti, ļoti īsā laikā es esmu atguvusi sevi, esmu atkopusies, un man blakus ir vīrietis, kurš par mani rūpējas, mīl mani, un kuram es esmu vajadzīga… Es vēl joprojām nespēju sev bieži vien noticēt, ka TIK ātri tas viss manā dzīvē ir noticis… Bet, nu kā ir tā ir… Un galu galā – pasakiet man, Jūs – vai es kaut ko daru nepareizi? Un vai pēc tik daudz sāpēm, nevaru būt laimīga? Un es zinu, ka es sev nemeloju, un tas noteikti nav vīrietis-plāksteris… Jā… es esmu iemīlējusies… (l) Eh, pavasari, Tu dari mani tik laimīgu… 🙂 P.S. Un viņam ir blondi mati un zilas acis… 😀
