Lai jau laiks tic mūsu sāļajām asarām, Es ar tām bruģēšu ceļu uz mūsu zaudētiem vakariem. Es klusībā sevi pieķeru pie domas- Kā man tevis trūkst.
Vējā vajag raudāt,tas aizpūtīs asaras prom.
6
Iepriekšējais rakstsKad dzīve apmet kūleni…
Nākamais rakstsSekss ar bijušajiem – tabu vai sasodīti laba padarīšana?
