Labu laiku,proti, vairākus gadus, manā galvā dzīvo viens cilvēks, proti pirmā īstā mīlestība. Un es jau vairāk kā gadu neesmu attiecībās ar šo cilvēku, bet šad tad, nākas par viņu iedomāties. No viņa man ir palikusi viena maza dāvaniņa, par kuru šodien atcerējos, es allaž to mazo nieciņu nēsāju sev līdz, bet šodien es esmu nolēmusi šo dāvaniņu noslēpt klusā,drošā stūrīti,un vairs sev līdz nēnāsāt, lai stāv un glabā manas skaistās atmiņas. Un, redziet, viss aiziet un pagaist, tad kad tam ir jānotiek, jo visam,kā ziniet, ir savs laiks. Es zinu,ka mana sirdī šim cilvēkiem vienmēr būs maza silta vietiņa un man ļoti grūti ir aizmirst visu labo,ko šis cilvēks man devis, un arī nevajag aizmirst. bet ar mums notika kā filmā (p.s. I love you), viņš pats man lika sevi aizmirst, es nezinu īsti kādā veidā,bet tas ir fakts-viņš pats lika man sevi aizmirst, ar savu izturēšanos. Un nu mēs esam nevis mīļākie, bet draugi, labi draugi, laikam tā bija jānotiek, jo ja no mums nesanāca labs pāris, tad vismaz draugi mēs esam labi. Nu viņš ir laimīgs kopā ar citu sievieie, savukārt es vēl tikai meklēju savu laimi. Katrā ziņā, gribēju pateikt,ka cilvēki,atmiņas un jūtas pagaist tad,kad viņam ir laiks pagaist, tāpēc nevajag speciāli kādu svītrot ar treknām svītrām no atmiņas ārā, jo kad būs laiks, atmiņas un sāpes pagaisīs un vietā nāks atklāsme, ka viss taču ir labi. Bet esmu droša,ka vēl sirmā vecumā atcerēšos pirmo mīlestību, jo tie tomēr bija divi lieliski gadi.
