Sveikas dāmas! Laikam atkal ir sakrājies un gribas mazliet kaut ko izrunāt uz āru. Šodien braucot uz darbu tramvajā lasīju Vācieša dzeju. Atnācu mājās un palasīju vēl bišķi. Pāris rindas no viena mīļa dzejoļa: Tikai vienas lūpas, Tikai vieni skati Lūkojās uz mani Un klusēja. Viņam Jāņu nakti Mani zelta mati Ieslīdēja klēpī Un dusēja. Vai mums dzīvot nepārī, Vai mums dzīvot pārī- To es sev vairs neprasu Turp iedama. Nezinu kāpēc bet šīs rindas lasot man vienmēr skudriņas skrien pa mugurkaulu. Jā, un es beidzot gribu burvīgu Jāņu nakti. Tieši kādu esmu iztēlojusies. Līdz šim nekad nav piepildījies. Nekas, varbūt šogad noķeršu burvību. Un otrs, cik grūti tomēr ir būt situācijā kad nezini atbildi uz jautājumu – pārī vai nepārī. Es vairs negribētu šo sajūtu piedzīvot. Un vēl pie randoma – 7dien biju ciemos uz laukiem aizbraukusi. Vecmāmiņa stāstīja kā viņa apciemojusi savu draudzeni un viņai jau esot 4 maz maz bērni. Un meta zīmīgu skatu uz mani ka man tā kā vajadzētu sākt piestrādāt pie šī jautājuma 😀 Nu šovapavasar vēl nē. Citu gadu – tad redzēs (l) P.S.nezinu kāpēc šo tiešām nesakarīgu blogu ierakstīju. Īstenībā tikko biju iekomentējusi Emanuelles blogu un man vnk gribas papļāpāt.. 😀 Pievienoju bildi ar mums no sesijas kas saucas "taureņi vēderā"
