Man ļoti gribas kaut ko uzrakstīt, gribētos jau kaut ko iedvesmojošu un skaistu, kā mans pēdējais blogs no manas paradīzes, bet nu nesanāks… Es drīzāk gribu pastāstīt par savām sajūtām, emocijām, kuras man rodas, kad es savā paurī apjēdzu, kādas lietas, cilvēkus, apstākļus dzīve man piespēlē. Kā jau visas zinām, man bija burvīgs laiks pirms nepilniem 2 mēnešiem, tagad ir kaut kas pilnīgs pretējs, man sāp sirds, man ir skumji katru dienu, es vairs nevaru atcerēties, kad es būtu kārtīgi smējusies, bez skumju pieskaņas. Bet kas ir pats galvenais, es nepazīstu vairs sevi. Man riebjas šis cilvēks, kurš es tagad esmu. Kādreiz man smaidu varēja izraisīt kaut vai skaista puķe ceļmalā, vai interesantas formas auglis veikalā, tagad man viss ir vienalga. Un man riebjas tas, ka par šādu pretīgu cilvēku es pati sevi vien esmu padarījusi. Un tad es domāju, kāpēc tas tā ir… jo vienmēr vairāk vai mazāk visas manas problēmas kaut kā pašas ir izkūpējušas un ir nākuši skaisti posmi, arī bēdīgi, bet tos es atceros kā pieredzi, bet tagad, man tagad vienkārši gribas cauru dienu gulēt, lai nebūtu jādomā, kāpēc tagad ir tā, kā ir… kāpēc mums dod skaistus mirkļus dzīvē, bet pēc tam tos sabradā 5x smagākā veidā, nekā tad, kad tie bija burvīgi (un pieredzei šeit nav nekāda sakara)… Protams, ka vienmēr visur ir iesaistīta vai nu mīlestība, vai nauda. Man ir abi. Lai man būtu mīlestība, nē, ne pret vīrieti ( nu viņu arī, bet ne par to šoreiz), lai būtu mīlestība man vajag naudu. Bet par to arī es negribu runāt, es neredzu izeju šajā situācijā, tāpēc lai tas paliek. Man interesē kāpēc dzīve ar mums tā spēlējas. Protams, var jau teikt, ja cilvēkam viss būtu tikai labi, viņš nenovērtētu to, jo nebūtu iespēju novērtēt, tāpēc nāk tie smagie brīži, lai varētu tos laimīgos novērtēt… bet man tie smagie pārāk bieži nāk un tie labi ir tik īslaicīgi. Viegli jau pateikt, ka viss būs labi, bet ir tik grūti būt otra ādā un saprast kā cilvēks jūtas.
