Brīt, mīļā Cosmo meitene. 🙂 Es nezinu kādēļ, bet vēlējos mazliet padalīties savā viedoklī par ideālu un vīrieti. Nereti sanāk dzirdēt kādu sakām "viņš/viņa ir ideāls/-a" un visbiežāk nav ilgi jāgaida kad parādās kādi iestarpinājumi "ja vien" un "bet". Šie ievad/pamat vārdi nekad nebeidzas bez komatiem. Un nereti mēs ideālu definējam kā – nedzer, nepīpē, pieklājīgs un mīļš un tā bezgalīgi turpinot ar to, kas mums katrai ir vajadzīgs un svarīgs savā pozitīvo vērtību skalā. Manuprāt, lūk tas ir rozā briļļu ideāls, kad aizmirstam visu pasauli un spējam uztvert vien to, ko vēlētos uztvert un ko spējam sniegt pašas vai varbūt arī to, ko uzsver mūsu vecāki un draugi sakot "viņš/-a ir lielisks/-a". Bet dzīve ir dzīve un visam ir norieta laiks. Ar to pavisam vienkārši atliek vien samierināties un pieņemt vai iet tālāk un bēgt ko kājas nes. Ņemot vērā meiteņu populāciju šajā portālā uzreiz runāšu par vīrieti. Arī viņš ir cilvēks ar savām vēlmēm un ideāliem. Arī viņam gribāš šokolādi, arī viņam gribās gulēt un arī viņam gribās piepildīt savus sapņus – karjerā, gultā un ikdienā. Meitenes ir tā radītas, tas "nezūdošais gēns", ka mēs jūtamies apspiestas, ja mums lūdz, mēs jūamies aizvainotas, ja mums aizrāda, mēs jūtamies pazemotas, ja mūs apspriež draugu lokā, mēs jūtamies piekrāptas ik vienā sīkumā, ja tas nav ar mums, par mums, iekš mums. Un ir vai nu visas šīs lietas vai vēl kāda – tas nu mums katrai ir individuāli. Bet visbiežāk caur visiem "man", "es" un histērijām mēs aizmirstam cik arī vīrietim ļoti ir "man" un "es". Mēs visbiežāk sevi nepareizi definējam un nepareizi definējam lietas sev apkārt. Un tas ir tikai dabiski, jo esam jutīgākas, maigākas un… publiskākas. Ne velti, vīrieši, visbiežāl šāda tipa blogus neraksta un ja raksta, tad nepaspriež vai vismaz dara to krietni šaurākā lokā un mazāk publiskojot savu identitāti. Slēpjoties tā teikt. Mēs katra saucam savu vīrieti par "ideālu", jo viņš sarūpē rīa kafiju un maigu skūpstu, ir gatavs nakts vidū skriet ne tikai uz diennakts veikalu pēc saldējuma, bet pārpeldēt arī visu pasauli, lai mēs dabūtu to ko vēlamies, mēs katra mīlam savu vīrieti ar savu – viņa plusu. Bet par mīnusiem un ideālu mēs aizmirstam runāt vienā teikumā. Lietas nekad nav tik rozā, cik rozā mēs tāš redzam. Arī tu pati kā personība neesi pilnīga un es nedomāju, ka esi informēta par pilnīgi visām lietām kas tevī ir "ne tādas kādas viņš tās vēlas". Bet vīrietis ir tolerants – viņš smaida un tevi uzmāna un vairāk vai mazāk izsver lietas, kuras var teikt un kuras nē. Viņš arī cenšas pārlieku ļoti nejaukties iekšā taqvā privātajā dzīvē un ja to dara, viņš vienkārši ir greizsirdīgs un norūpējies. Bet sievietes vienmēr atradīs iemeslu kā paskaidrot kādēļ ielīda viņa īsziņās, makā vai laptopa histry. Mēs aizmirstam par viņa tiesībām uz privātumu un akceptējam tikai savējās. Pat ar to visu – viņi klusē un ļauj sevi bāzt zem tupeles, tā vietā, lai noliktu tevi pie vietas un kā viduslaikos uzbļautu – sēdi mierā sieviete, arī man ir dzīve, emocijas un vēlmes. Ja mums nepatīk, kā viņš skūpsta kaklu mēs to pasakam, ja vēlamies tā – viņš dara tā, ja gribam to – viņš sarūpē to. Un tad nāk lielais "bet". Viņš aizmirsa to un tas nekas, ka starp visām manām kaprīzēm, prasībām un klīrīgajām vēlmēm viņš aizmirsa, ka man nepatīk cigarešu dūmi, kas ieplūst istabā no balkona. Viņš aizmirsa iznest mistkasti un novākt savas zeķes, ieslēgt veļasmašīnu un nomainīt spuldzīti. Mēs pārāk ļoti aizmirstam, ka vīrietis strādā pilnu slodzi – darbā un pluss vēl tevi. Un tad rodas tas – es viņam pateicu, bet viņš atkārtoja. Es eju prom, bet viņš man rāpo pakaļ. Un varbūt, tu varētu nebūt tik ciniska un bēŗnišķīga savu kompleksu nogurdināta un pieņemt lietas tādas kādas tās ir? Nekas nav neizdarāms, ja to tiešām vēlas izdarīt. Vīrietis nav sliktās par kucēnu – arī viņu pirms pieradināt ir jādomā ar galvu. Ir jāsaprot, ka mūšu "ideāls" ir arī ar saviem mīnusiem. Viņš arī harmonē ar sevi un balans starp plusu un mīnusu ir tas kas liek mums redzēt tikai vienu pusi, kad taureņi sāk lēkāt vederā. Es nevēlos Jūs mācīt, es tikai dalos savā viedoklī runājot caurmērā nevis šķirojot katru tipāžu. Es tikai saku, ka ne mums vienām ir skeleti skapī. Un visbviežāk, sanāk tā muļķīgi, mēs nekaunamies viņa skeletus apspriest ar mammām, tētiem, draugiem un portāla blogos – jo mums vbajag padomu. Un tas nekas, ka sen jau pamperi nomainīti pret tualeti un pašas tā kā lielas un pašām tā kā būtu jāmāk izvērtēt un pieņemt. Bet ja viņš redz ģērbtuvē kādam pagaudīsies par to, ka tev atkal ir sarkanās dienas un mīlēties pat nesanāk vairs reizi nedēļā – lai dievs nogrābstās gar viņa dvēseli. Tu viņu apraksi, taisīsi scēnu iesi prom un zini – viņš tev rāpos taisnība, jo tas mazais sīkums nav tā vērts lai zaudētu tevi ar visu labo un skaisto. Viņš rāpos un lūgsies, kaut gan zinās, ka tev nav taisnība, kaut gan viņam būs ko teikt viņš klusēs. Jo tu tāpat nespēj sagremot un pieņemt to, kas viņam jau sen ir skaidrs – mums katram ir dzīve un katram savs "skelets skapī". Kad nākošo reizi pieķersi viņu darām lietas, kas nav tev pa prātam – lūdzu, apdomājies vai pati maz esi tik svēta, cik svētu vēlies pataisīt viņu. Un parasti – es pasmaidu par to, ka mans vīrietis…. Jauku dienu, mīļā Cosmo meitene. (l)
