Šodien, meklējot un pārkārtojot māju, atradu kādu kasti par kuras eksistenci biju pavisam piemirsusi. Kasti, kuras dēļ es sēžu slapjām acīm un tāādu sentimentu iekšā. Par jaunības maksimālismu, par naivumu, par ticību, par ambīcijām, kuras bija tik īstas… Par to, kam nu jau dažreiz aizmirstu ticēt. Es gribu, lai mani sadzird. Es gribu, lai mani sadzird. Lai dzird aiz simts metru augstajiem kalniem un dziļajām jūrām. Lai visi – Āfrikas bāreņi un pamestie Amerikā, Austrālijas aborigēni un mūsu pašu bezpajumtnieki uz ielām. Lai visi mani dzird! Un ieklausās. Cik bieži cilvēkam nākas atteikties no savas ieceres tikai tādēļ, ka ir bail tikt neuzklausītam un nesadzirdētam. Cik bieži esam nepārliecināti par savām idejām, savām spējām! Cik daudz aiziet vējā… Aizceļo kaut kur maznozīmīgu iemeslu dēļ, jo visam pāri stāv bailes. Bailes, aizspriedumi, stereotipi. Mūsu mentālais krātiņš. Cilvēka prāts un domāšana ir tik ļoti attīstījusies pēdējo gadsimtu laikā, taču, manuprāt, ir divkosīgi sevi saukt par augsti attīstību būtni, ja esam tik vienaldzīgi un reizē bezpalīdzīgi. Mani aizrauj senatne. Seno romiešu dzīvesveids, kad bija noteiktas ģimenes vērtības un pienākumi pret valsti. Mūsdienās tas ir zudis. Zudis uz neatgriešanos, jo iznīdēt iekšējo egoismu, kas ir ikvienā no mums, ir teju neiespējami. Nav iespējams sākt domāt citādāk, ja nav neviena, kam cilvēce spētu noticēt no jauna. Mēs eksistējam komerciālā laika trūkuma pasaulē, kad paspēt uz darbu ir svarīgāk, kā sabučot sievu, dodoties prom. Tas nevienam vairs neliek aizdomāties, jo ir tik ierasts, tik pierasts, tik parasts… Tik klišejiski pareizs un uzspīlēts. Es vēlos ticēt, ka cilvēka vērtību sistēma neaprobežojas ar naudu, tās daudzumu, statusu un pārējām ārišķības izpausmēm. Es vēlos ticēt, ka ne par kādu naudu nevar nopirkt patiesu mīlestību, un, ka neviens pliks tūkstotis nespēj mūs bagātināt iekšēji. Es ticu, ka nauda nespēj barot dvēseli. Man patīk cerēt, ka cilvēka dzīves jēga nav tikai veiksmīga karjera, māja pie jūras krasta un zeltainais retrīvers, kas laimīgi luncina asti, ieraugot saimnieka mašīnu pie apvāršņa. Jo mēs neesam suņi. Mums nepietiek ar smaidu, ēdiena bļodiņu un muguras pakasīšanu, kad paejam garām. Mēs skrienam kā tādi kāmji nebeidzamā dzīves ritenī vai, iespējams, kā cūkas, kas sajutušas lopkautuves smaku. Mēs truli dzenamies pēc neīstiem ideāliem un falšām uzvarām, jo mums naivi šķiet, ka tad mēs kļūsim labāki – ietekmīgāki… varenāki… un tad mums vairs nebūs vajadzības vergot ofisā pie nemīlama priekšnieka garās darba stundas. Tad mūs beidzot sadzirdētu! No tā lielā ādas krēsla ar valsts karogu kabinetā… Viņu taču dzird. Bet vai kādam no tā kļūst labāk? Nē. Mēs negribam klausīties, mēs vēlamies teikt paši… Cilvēka dzīve ir tik neparedzama un reizē nolemta, jo mēs neuzdrošināmies ticēt citiem, jo nespējam uzticēties paši sev. Mūsdienu sabiedrības modelis ir tik ļoti noēdis mūsu identitātes spēku, ka vairs neizšķiram, kas esam un kas vēlamies būt. Es gribu, lai mani sadzird. Lai mani dzird pamestie Amerikā un Āfrikas bāreņi, jo tieši viņi vislabāk saprot īstās dzīves garšu, jo tieši viņi ir tie, kuri zina, kas ir dzīve visā tās krāšņajā skarbumā, jo tieši viņi ir iemācījušies novērtēt to, kas ir dots par velti. Mūsu unikālā daba. Un, nākamreiz, kad paiešu garām bezpajumtniekam ar izplestu plaukstu vai tukšu trauciņu blakus, es jautāšu sev, ar ko mana laime atšķiras no viņa laimes. Tad kāpēc mūsu spilveni ir mitri klusos vakaros? _______ Jā, mans latviešu valodas un literatūras izmēģinājuma eksāmena pārsprieduma darbs. Divu gadu vecas domas, kurām šobrīd es nemainītu nevienu vārdu vai komatu. Dalos ar jums, mīļās, jo… ticu labākai pasaulei. Tik vienkārši, jā.
