Sveikas! Jā… rakstīšu par mīlestību! Par mīlestību, kura nav iespējama pat pie teiciena – nekad, nesaki – nekad! Kaut šoreiz tā būtu! Cik ļoti sāp, ka nekad nebūšu ar viņu kopā. Cik smagi ir dzirdēt viņa balsi, redzēt viņu smaidam un zināt, ka esmu palaidusi savu iespēju garām… Kā būt? Kā nedzīvot sapņos, bet pieņemt skarbo realitāti? Kā nedomāt par viņu? Kā saņemt sevi rokās? Spēju domāt tikai par viņu… un cerēt, ka atkal izdzirdēšu viņa balsi… un sagaidīt otro iespēju…
