Ir piektdienas vakars. Sēžu istabā un rakstu blogu – nezinu, kur lai sevi iebāž. Ar vīriņu tikko sastrīdējāmies. It kā nekas, bet tomēr – apnicis, ka mani apber ar dāvanām. Tik pliki un nejēdzīgi. Saģērbos, uzkrāsojos – cerēju, ka viņš mani kaut kur aizvedīs – tā vietā paziņoja – dosimies spēlēt biliardu. Sapīku, bet neko neteicu – cerēju, ka varbū, tas tomēr ir joks. Uzvilku botas pie auduma biksēm – ienācu istabā un pateicu – tad es eju šāda. Un atbildē – ā, nu labi – tad ejam. Jēziņ – nekādu komentāru – tikai sēž datorā un velns zina ko tur dara. šodien mums jubileja, bet izņemot dāvanu vietā neesmu saņēmusi neko. Agrāk es nevarēju atkauties no viņa komplimentiem – tagad tā tik loti trūkst. Liekas, ka viņam viss ir vienalga – kādreiz viņš komentēja un ķircināja par visu, bet tagad kā tāds sapuvis mūdzis. Gala rezultātā apcirtos. Un viņš man paziņo – varam arī nekur neiet. It kā mēs vispār kaut kur baigi biezi dotos. Tad, kad vēlos doties viena – viņš pūšas kā pūpēdis, jo redziet – greizsirdīgs. It kā būtu kāds iemesls. Es neesmu vainīga, ka viņš strādā Vecrīgā, es neesmu vainīga, ka viņam tur ir apnicis, es neesmu vainīga, ka viņam nevajag draugus, kad viņš atpūšas – Es vienkārši NEESMU vainīga. Es vienmēr lieku justies viņam īpašam, ne pārlieku un tomēŗ ar sīkumiem – vienmēŗ, esmu uzticīga un cenšos īpaši neiespringt uz sīkumiem, bet viņam pēdējā laikā viss ir pilnīgi vienalga. Īstenībā, raudāt gribas. Vai tiešām ir tik grūti saprast otru? Protams, šeit to pasu var teikt arī par mani. Bet tā dziļā vienaldzība – un kad pajautā – vai kaut kas ir mainījies – nē, mīļā, beidz tu pati zini ko es domāju. Un tādā ar vienu aci televizorā stilā. Kā man pietrūkst to laiku, kad viss bija savādāk. Kad viss bija vienkāršāk un romantiskāk, kad es jutos īpaša un mīlēta – kad viņam nebija vienalga kādi izskatījās mani mati un ko biju uzvilkusi mugurā. Īstenībā sīkumi un tomēr. Ja ar kādu tik ilgi esi kopā sāc meklēt lieku reizi vainu sevī. Un tad sajūta tik nomācoša. Neko nespēj izdarīt pareizi, lai izpelnītos kaut trīsām pārņemtu smaidu. No šīm attiecībām dzīvē nebiju ko tādu gaidījusi. Bet tpat jau būš tumšs – ko uztraukties – var iet arī pidžammā. Es nealkstu pārmaiņas, ir jauki būt divatā, bet ir cilvēcīgi, fiziska nepieciešamība arī sāvādāk. Mīļāk, jaukāk, košāk, spožāk. Varbūt vienkārsi samierināties? Ja jānostāda prioritātes – ballītēm zūd vērtība. Bet justies kā tādai pelēkai mājas pelei. Varbū sākt par sevi nerūpēties vispār un tad vienu skaistu dienu – paķert uz šoku – BAMS un IR. Bet tā jau būtu noziedzība pašai pret sevi. īstenībā es nezinu, tāda sevis želošana vien sanāk, bet kas gan cits cels sunim asti, ja ne pats? Es gribu savādāk, bet kā ir tā jāddzīvo – jo krasas pārmaiņas es nevelos un par mīlestības trūkumu sūdzēties nevaru, arī gultā viss ir fantastiski, un sadzīviski – bet piliens darvas… Un ja mīl, tad cieš? Nē, murgs. Ar to ir jācīnās un steidzami. Labvakar,Cosmo meitene. 🙂
