Man ar katru dienu aizvien vairāk liekas, ka es esmu cilvēks, kam visu patīk sarežģīt…laikam man vienkārši patīk sāpes..cita izskaidrojuma man nav..saprotu lietas pareizajā gaismā pārāk vēlu un tad nožēloju mērcējot spilvenu lielās asarās..Kas tas par apburto loku? Es to nevēlos, bet tas notiek mistiskā veidā bez manas ziņas..Laikam esmu cilvēks ar degradētu apziņu un jūtām, lai cik grūti būtu to atzīt.. Savā ziņā jau neko jaunu nepastāstīšu-kārtējais stāsts par pazaudētu iespēju, kas bijusi tepat līdzās degungalā, bet to pamana tikai, kad tā sāk slīdēt ārā no pirkstiem..Kādēļ mums, sievietēm, tik ļoti raksturīgi ir kaitināt vīriešus un likt viņiem ciest? Tajā pašā laikā saprotot, ka pašas vienkāršākās lietas ir tās pašas kvalitatīvākās? Mans stāsts ir par vīrieti un sievieti, kuri daudzus gadus ir bijuši labākie draugi-vienmēr spējuši uzklausīt viens otru par jebko un justies labi viens otra klātbūtnē jebkādos apstākļos..Neesmu gaišreģe, taču zinu, ka simpātijas no šī vīrieša puses(turpmāk sauksim par X)ir bijušas lielākas par vienkāršu draudzību, taču, nevēlēdamās izjaukt šīs draudzības saites, esmu izvairījusies aizskart šo tēmu..Vienmēr domāju, ka, kā vīrietis, X mani nesaista, taču dienu pirms viņa aizbraukšanas, redzot viņu kopā ar tā teikt vienas nakts meiteni, es sāku domāt, kādēļ mani tas uztrauc? Vai tiešām, lai lietas saprastu pareizajā gaismā, ir nepieciešams radikāls grūdiens mūsu zemapziņai? Un vai tiešām draudzība nav iespējama starp vīrieti un sievieti? Tas liek domāt, jo arī attiecībās svarīga ir draudzība un saskaņa..Un tādā gadījumā, kas atšķir draugus no mīļotajiem? Laikam jau tikai viens solis…
