Šodiena – atkal pilna pārdomām,par sevi, par otru cilvēku,kurš pieļauj kļūdas un sāpina kuro reizi,bet tiešām muļķīgas kļūdas…Un es piedodu,kaut agrāk biju nosolījusies nevienam pāridarītājam nepiedot… Un tad liekas,vai atkal esmu muļķe šajā situācijā,vai tomēr visa dēļ šoreiz uzupurēties? Attiecības,kurās vajadzīga pacietība,lai sasniegtu pašu labāko,attiecības, kurās jāiegulda darbs saskarsmē ar šo cilvēku.Jo šoreiz IR cita sajūta.Es gribu būt ar šo cilvēku,drošibas sajūta un sirds siltums,ko viņš man sniedz.. Un lielais jautājums nomoka mani – vai uz to visu parakstīties vai skriet pasaulē tālāk…? Bet es vairs negribu nekur skriet,jo man apnicis.. vēlos laimīgu ģimenes dzīvi..jo dzīve jau nav rožu dārzs,nekas nenāk viegli..
