Ir vakars. Es neguļu,bet draugs jau aizmidzis blakus.. Šis vakars bija sāpīgs,ļoti,ļoti…. sen šitik nelabi nebiju jutusies. Draugs atnāca mājās no darba,runājām par to,kārtējais strīds izvērtās par darba samaksu,viņa šefiem utt..pateicu savas domas. Viņu tas sadusmoja,jo viņam ļoti nepatīk,ka es viņa darbu ”nolieku”…bet es neko nepareizu nesaku,es tikai komentēju tur notiekošo. Beigās runājām jau normālākā tonī, un bāc- viņš man saka tā mierīgi,ka viņš gribot padzīvot viens pats. Jau pirms gada tas no viņa mutes atskanēja,bet beigās nonācām pie secinājuma,ka tomēr mēģināsim būt kopā,labot savas kļūdas.. Šovakar atkal otro reizi viņš saka,ka grib dzīvot viens.. jautāju vai viņam esmu vienaldzīga, atbildēja,ka nē… radās jautājums,kāpēc tad grib prom…varbūt krāpj mani-atbilde,ka nē… es prasu-varbūt jau cita meitene- nē… Bet tad sākās pats ”jaukākais”….viņš teica,ka gribot viens pats iet tusēties,ka gribot atkal medīt…gribot brīvību… ar mani jūtoties kā ar vecākiem.. es saku,ka arbi varam iet tusēties,kā mēs to daram līdz šim..a šis man prasa-a kas būs,ja es tevi nejauši nokrāpšu? Es biju šokā…. viņš man teica,ka skatoties uz citām jau kādu laiku un,ka es mazāk saistu kā agrāk… Es jutos drausmīgi….ļoti,ļoti drausmīgi…. Pēctam es viņam jautāju vai tiešām viņš grib,lai es esmu ar citu? Vai tiešām viņš negribēs atpakaļ? Viņš teica-varbūt…. es raudāju un teicu,ka es nesaprotu,kāpēc viņš grib sāpināt cilvēku,pret kuru ir jūtas,tiek veidota ģimene,runāts par kāzām, par bērnu….kopīgi mērķi,plāni…. Es raudāju, arī viņš sāka raudāt…es teicu-ja es kaut ko daru nepareizi saki…viņš man teica-nav tā.. es jautāju vai mēs paliksim kopā? Pateicu viņam to,ko jau pirms pāris dienām tiku teikusi,ka man pietrūkst viņa uzmanības,tāpēc es arī saku,lai tik daudz nestrādā…es gribu viņa tuvumu… esnegribu nevien citu.. beigās palikām pie tā,ka kopā paliksim,mēģinās viņš neaiziet..un nemedīs citu…tad beigās pateica,ka grib,lai es notievēju (pavasarī biju notievējusi,grib,lai es esmu tāda)…teicu,ka to darīšu (ne tikai viņa dēļ,pati gribu,bet ne jau,lai noturētu viņu)..es ļoti mīlu viņu,negribu,lai mēs šķiramies… Bet….šīvakara notikušais nebūtu tik traks trieciens man….ja vien es nebūtu bijusi vakar uz HCG analīzēm…kuras man parādīja mazu ciparu,un man ir aizdomas,ka varētu būt stāvoklī…pats sāpīgākais arī tas,ka šodien visu dienu gaidīju,kad viņš prasīs kādi ir analīžu rezultāti,bet nekā… pat nejautāja…. un šis arī ir tik ļoti sāpīgi… Kad viņš pateica,ka mēs tomēr paliksim kopā,tad apķēra mani,mēs skūpstījāmies kā attiecību sākumā….un es nodomāju-ja nu mēs jau esam trīs????? Tikko biju tualetē, man asiņoja tur…un tādi kā recekļi iznāca mazi,mazi…… man tik ļoti sāp….varbūt šīvakara emocionālais trieciens nogalināja mūsu bērniņu?? Pirms nedēļas apmēram bija arī strīds…jo viņš ļoti daudz strādāja,lai pabeigtu objektu.. nostrādāja visu dienu,tad nakti…es gaidīju mājās.. viņš man telefoniski pateica,ka tā esot mana problēma,ja man nepatīk,ka viņš tik daudz strādā,viņam patīkot strādāt arī pa nakti….man tik ļoti sāpēja tas,jo jebkura meitene grib,lai puisis nāk mājās un grib pie viņas…….bet man no viņa šāda attieksme. Manai mammai ir apsolīts,ka kaut kad šonedēļ brauksim ciemos…pirmo reiz iepazīties ar manu draugu…nezinu,kā šis viss beigsies….es zinu,ka es gribu ar šo puisi būt kopā,bet nezinu vai vajag….man liekas,ka attiecības nebūs iespējams glābt…mana sirds ir salauzta…….man tik ļoti sāp. Šovakar arī viņš apķēra mani, un aizmiga….
