Šī nebūt nav vide, kurā justos kā zivs ūdenī, tomēr, šad tad iemetot acis cosmo.lv diskusijās, ir nācies secināt, ka šeit apgrozās visnotaļ inteliģentas un ar humora izjūtu apveltītas būtnes. Ideālā auditorium 😀 Varbūt žurnāls Cosmopolitan nav mana niša un aizraušanās nr. 1. Arī Kerija man ne pārāk patīk. Bet rakstīt nagi niez, un nemelosim, visi, kas raksta, raksta cerībā, ka kāds viņu uzrakstīto reiz izlasīs (pat, ja tas notiks pēc 100 gadiem, netīšām atrodot noputējušos memuārus rakstāmgalda atvilknē). Bet te nu es esmu, un man ir ko teikt. Un jautāt. Rudens tradicionāli netiek īsti uzskatīts par "jaunā aizsākuma" gada laiku, tas vairāk piedienētos pavasarim, bet, no otras puses – arī gājputni pārvācās uz siltāku vietiņu, bet igauņu zīlītes domā, ka pie mums ziemā būs siltāk, nekā Munameģī. Man kā reizi šis rudens ir ieviesis pamatīgas korekcijas manā dzīvē, varētu teikt, ka pa šiem pāris mēnešiem esmu pēkšņi pieaugusi, gluži vai atmodusies no savas ieilgušās bērnības un tagad diezgan drudžaini kravāju koferus, lai dotos lielajā dzīvē. BET, kā jau katrs jauns iesākums, arī šis ir grūts, pārdomu un šaubu pilns. Vai es nododu savus jaunības/pusaudžu gadu ideālus? Vai es kļūstu parasta, mietpilsoniska? Vai cenšos iederēties sabiedrības pelēkajā planktonā, jo tā ir ērtāk, galu galā? Vai arī te atkal būs mīļais papa Darvins jāpiesauc – izdzīvo tie, kuri vislabāk pielāgojas apstākļiem? Evolūcija, vai? Mazliet konkretizējot – vēl tik nesenā pagātnē man šķita, ka ģimene, bērni, laulības, karjera un citas "pieaugušo lietas" ir domātas aprobežotiem pilsoņiem, kas nejēdz, ko paši vēlas no savas dzīves, tādēļ iet pa vieglāko, jau gadu gaitā "ieslidināto" taciņu – dabū grādu, dabū darbu, dabū draugu, dabū naudiņu, daļu naudiņas 5dienas vakarā nodzer, daļu naudiņas samaksā kredītmaksājumā dzīvoklim, "dabū" bērnu, noprecās. Turpina strādāt, turpina maksāt kredītu, tikai brīvdienās vairs neiet uz Pienu, bet gan uz Depo. Un tad sēž portālā "cālis" un prasa vidējo statistisko padomu, kā, ēdot bulciņas dīvānā, atbrīvoties no celulīta uz dibena. Un zinot šo visu, man ir bail no tā, ka es meklēju darbu, gribu, lai manējais beidzot mani bildina, gribu bērnu, bet pagaidām iztieku ar kaķi. Es pat, joptvai, gatavot esmu sākusi, un, kas vēl briesmīgāk – man briesmīgi labi sanāk (kādi slēpti talanti ir snauduši manī visus šos gadus…). Tad nu jautājums auditorium – vai jums reizēm ir sajūta, ka nododat savus pusaudžu gadu ideālus, kas, jā, bija kategoriski, bet tik patiesi un dzidri – es NEKAD, un man VIENMĒR, man būs CITĀDĀK. Tā sajūta, ka visu redzat skaidrāk par citiem, visas jūtas ir sakāpinātas, bet tādēļ tik patiesas – naids, mīlestība, prieks, tīrs esības prieks, kredīta un pamperu neaptumšots prieks. Kur tas ir palicis? Vai esmam no tā izaugušas? Vai pieaugšana, galu galā, ir kompromisu un pielāgošanās māksla?
