Jau otrā kafijas krūzīte šodien, bet vienalga domas nespēj noskaidroties un pamosties. Tik daudz kas noticis, atgadījies,bet pa lielam nekas nav mainījies. Bet varbūt tomēr? Kā tas sākās? Kur? это было давно и уже не правда. Kaut gan visi notikumi, visi satiktie cilvēki nāk mums līdzi kā smaga nasta. Kaut gan ne vienmēr. Labi, ko es ar to visu gribēju pateikt? Jā, man ir 20 gadu, jā, man nav bijušas ilglaicīgas attiecības. Pati par sevi šokā, bet nu labi ne par to. Jau piekto dienu ciemojos pie draudzenes Holandē. Jā, šī valsts ir apbrīnojama savos tempos. Jau pirmajā vakarā devāmies uz ballīti, nakšņojām pie kaut kādiem holandiešu puišie(neviena nepārgulēja, jakādu tas interesē). Priekš maniem tempiem tas bija par ātru, bet viss bija gandrīz ideāli.. Nākamajā dienā atkal satiku draudzenes izskatīgo un foršo slovāku dzīvokļa biedru. Nu ir kaut kas tāds, ka man viņā pievelk, tā ka neatraut ne ar stāstiem cik viņš tomēr nepieaudzis, aizmāršīgs… Njā galvā tik daudz domu un neko nevar nemaz tik viegli nokonkretizēt. Šausmas. Nu jā, pareizi vien saka, ka brīvdienu romāni paliek brīvdienām, kā labas atmiņas, bet vienmēr jau gribas cerēt uz to labāko. Njā, pati vairs sevi neizprotu, jo domas te joņu, te apstājas vienā vietā un nekustās, lai kā necenstos. Izbaudiet katras brīvdienas, katru vakaru pēc darba vai skolas, mēs esam pelnījušas atpūtu! 🙂
