Tas nekas, ka lielākā daļa noliedz, tas nekas, ka mēs paši ne īpaši svinam, tas nekas, ka mīlestības nekad nevar būt par daudz, sapratu, ka šodien gribu atcerēties V-dienu pirms diviem gadiem-nedaudz banalitātes, nedaudz pārpratuma un rezultātā smaids pa visu seju un stāstiņš no dzīves, par kuru vēl daudzi pozitīvi pasmaidīja. 🙂
Tātad klasiskā darba diena kabinetā, bet, ņemot vērā, ka priekšniecība mums saprotoša, izdomāja palaist ātrāk-lai tiekam mazliet pasvinēt, varbūt kādam pat sveces istabā jau pusizdegušas gaida ar rožu lapām noklātās takas galā. 🙂 Ārprāc, cik banāli. Nē, nekas tāds mani negaidīja. Priecīga sēdos mašīnā un braucu mājās. Apstājos pie luksofora un aizsūtīju vīrietim īsziņu, ka būšu agrāk, lai arī viņš var ierasties ātrāk. Pēc brīža saņemu zvanu un dīvainu jautājumu-kur esmu. Atbildu, ka ceļā. Vīrietis mazliet tāds kā sabozies, tāds kā satraucies prasa manu maršrutu, vai braukšu veikalā, vai uzreiz mājās un vispār caur puķēm saklausu, ka kaut ko viņām esmu sabojājusi. Iztēlē jau uzburu ainiņu ar tām pašām banālajām rožlapām un svecēm, pie sevis noskurinos, bet apsolos priecāties, jo centība vien ir skaista. Piebraucu pie veikala, sapērku našķus, izeju no tā un skatos, ka pie manas mašīnas piesiets liels, sarkans balons sirds formā. 🙂 Jā, redzu, kā lielākā daļa šobrīd nodomā-cik saldi. 🙂 Bet par to nav stāsts. Stāsts ir par to, ka vīrietis stundu ar to balonu savā mašīnā gaidījis mani mana darba stāvvietā, lai 10 minūtes pirms manas iziešanas piesietu to pie manas automašīnas un no slēpņa vērotu manu pārsteigumu (viņam tajā dienā nebija jābūt Rīgā) Vīrietim kāds piezvanījis, viņš novērsies un tiklīdz beidzis sarunu, ieraudzījis, ka mana mašīna vairs nav! Pazudusi, izgaisusi, nozagta, jebkas noticis, bet mašīna nav! 🙂 Viss pārsteigums vējā! Tā nu uz šosejas sazīmējis manu auto, braucis tā, lai es nepamanu viņu, novaktējis brīdi pie veikala un realizējis savu plānu tur. Lūk mazās sakritības, kas pajauc plānus, bet rezultātā tikuntā klasisks happy end. 🙂
