Un tad pienāk vakars, iestājas krēsla – aiz mākoņiem jau sen aizgājusi dienas siltā saule. Nekas cits kā pārdomas par pareizo un nepazreizo, vajadzīgo un lieko nepaliek. Un šīs mūžīgās dogmas par šiem vārdiem – nav nekā tāda… Bet, viena indivīda robežās ir viss, kas kādam, iespējams ir pilnīgi nekas. Tas caur vecmātes metodi noved tevi pie apziņas, ka tev ir taisnība par pilnīgi visu, bet viss ir tik relatīvs jēdzines, ka taisnības nav vispār. Taisnīgums – lūk, tā jau ir cita lieta… Un, kad viņš aizvēra durvis es sapratu, cik ļoti sāp – viņam, cik ļoti sāp man un kā vēsture kļūst par nākotni. Bet sekot nav jēgas – salkans, sāpīgs stāsts – tik sens kā pasaule un tas mijas tādiem attiecību līkločiem, ka tik turies. Beverlihilza nestāv ne tuvu. Būt taisnīgai pret sevi. Likt punktu, tur kur dur visvairāk un saprast, ka arī taisnīgumam ir sava cena. Pat, ja nākas pašai sist naglas plaukstā, lai noturētos pie krusta. Vismaz, meliem ir likts punkts – atmiņas ir tā vērtas un tas – jā, tas šoreiz ir galvenais. Galvenais, ka viss, kas tika turēts par svētu nav zaudējis savu nozīmi, nav zaudējis savu daili un nav izplūdis miglā – tas neļauj rasties jautājumam – kādēļ divi gadi no manas dzīves. Es, joprojām, zinusavu divu gadu jēgu… Un varbūt, ja ne tagad – tad citreiz. Varbūt, ja ne tā, tad savādāk. Un tikai gļēvs cilvēks padodas. Tikai gļēvs cilvēks, saka – tas ir kā paturēt beigtu sunīti…
Man pietrūkst, bet nepietrūks. Ir grūti, bet ir tik viegli.Galvenais ir skriet – aizver acis, dziedi un skrien. Par pilsētu, ko pamet, par laimi, kuru pārlido, par mājas durvīm, kuras kādu laiku nevērsi un par lūpām, kuras vairs negaršo kā zemenes vasarā. Nav jēgas sevi šaustīt, labāk teikt paldies, par iespēju, ko palaidi vējā.Ja ne tagad, ja ne ar mums – tad mēs ar citiem. Dzīve nesākas un nebeidzas ar bija vai būs. Tā sākas ar A un beidzas ar Ž un atliek vienīgi izdejot tai cauri jūtot, ticot un neaizmirstot ne vienu sīkumu. Pateikt paldies – par asarām un smiekliem, paldies, par laiku, par dejām lietū un ezera vidū. Paldies, par rožu lapiņām uz balkona un pateikt lūdzu, par katrām pusdienām, par katru neprātīgo, bet realizēto ideju. Un patiekt žēl, ka nesanāca – bet zini, tomēr ir labi, ka neaizbraucām uz Siguldas zelta rudeni…
Es vienmēr zināšu, ka man bija skaistais… Pat tad, kad šo skaisto nomainīs, kas cits – pat tad, es zināšu, to, par ko nekad neesmu šaubījusies – es iemācījos būt laimīga. Patiesa, dzirkstoša un skaista.
