4 C
Rīga
ceturtdien, februāris 22, 2024

Svarīgākais, kas mums ir – tie esam mēs viens otram

 

Kas tad ir dzīve? Grūti viennozīmīgi ir atbildēt uz šo jautājumu. Varētu teikt, ka dzīve ir viss, tie esam mēs paši, tas ir tas, ko mēs redzam, jūtam, domājam, tā ir daba, tie ir visi mūsu ceļā sastaptie cilvēki, tās daudzās lietas, ko mēs esam saražojuši……….. Bet, kas tad ir tas svarīgākais mūsu dzīvē? Kas ir tas, kādēļ mēs esam uz Zemes? Šeit domāju, ka divu domu nav, svarīgākais, kas mums ir – tie esam mēs viens otram. Varētu pat teikt, ka dzīve – tās ir attiecības. Katru mīļu brīdi, mēs veidojam attiecības, viens ar otru mijiedarbojamies. Viens no skaistākajiem dzīves uzdevumiem ir veidot pozitīvas, draudzīgas attiecības ar ikvienu savā ceļā sastapto cilvēku. Tas, protams, ir ideālā variantā, un tas nav viegli, bet vērtīgi gan, un mums taču tiek dots laiks, mūsu dzīve, lai to īstenotu. Tikai viens caur otru, mēs iepazīstam sevi, pasauli, visu, kas ir. Mēs patiesi viens otram esam eņģeļi, palīdzam viens otram augt un pilnveidoties, un esam savstarpēji saistīti neredzamām mīlestības saitēm, kas veido veselumu. Katrs cilvēks, kuru mēs sastopam savā dzīves ceļā, nes mums vēstījumu, spēlē kādu lomu mūsu dzīvē, un nekas nav nejauši. Varētu teikt arī tā, ka dzīve ir informācijas nolasīšana, un mēs viens otram palīdzam šo informāciju pamanīt un pareizi iztulkot, jo tā „valoda”, kādā dzīve mums to sniedz ir ļoti dažāda, no nejauši izteiktām, garām ejošām frāzēm līdz konkrētiem tekstiem vai darbībām. Šie Dieva, dzīves sūtītie vēstījumi ir ik uz soļa, atliek mums būt vērīgākiem, acīgākiem, ausīgākiem, atvērties šai informācijas plūsmai. Un tieši pateicoties viens otram, mēs to varam ieraudzīt un sajust. Mēs nevaram viens bez otra, tā ir vislielākā vērtība, kas mums ir-mēs viens otram, tā ir dzīves jēga.

Kā var uzzināt, kādi mēs šobrīd esam, kāds ir mūsu attīstības līmenis, kāda enerģija, ko izstarojam? Viss ir vienkārši, mums atliek pavērot savu ārējo pasauli, to, kas ir mums apkārt, cilvēkus, apstākļus, situācijas. Tas ir mūsu pašu realitātes spogulis, tas mums palīdz ieraudzīt sevi, tā ir patiesība, uz kuru vienmēr var paļauties, tā mums nekad neglaimo, nemelo, tā mums rāda, kur mēs šobrīd atrodamies. Un šeit atkal mēs viens otram nākam palīgā, viss tas notiek mijiedarbojoties vienam caur otru. Ja mums varbūt šobrīd nepatīk tas, ko mēs redzam, tas nebūt nenozīmē, ka mēs neko nevaram mainīt, gluži pretēji – varam gan! Un kā vēl varam! Pati dzīve mums rāda, kāda ir mūsu iekšējā pasaule, parāda priekšā to, pie kā vajadzētu piestrādāt, un mēs paši pieņemam sev svarīgu lēmumu, vai mēs ko mainām, vai paliekam tur, kur esam. Lai gan uz vietas palikt ilgi arī nav iespējams, jo dzīve tā ir arī kustība, mēs vai nu virzāmies uz priekšu, vai arī ”buksējam” atpakaļ.

Katru brīdi dzīve sniedz mums zināšanas, un mēs tās varam likt lietā, lai zveidotu sev tādu dzīvi, kādu vēlamies, jo tieši mēs esam tie, kas veido savu realitāti. Tā, apgūstot kārtējo mācībstundu, pieņemot jebkuru situāciju ar mīlestību un dziļāku izpratni, ar pateicību visiem, kuri šai situācijā ir piedalījušies, godam izejot tai cauri, mēs paceļamies atkal par kādu “pakāpienu” augstāk pa evolūcijas “kāpnēm”, ieejot savā jaunā realitātē, daudz gaišākā un mīlošākā. Tas ceļš ir bezgalīgs, un tā ir mūsu laime. Dzīve kļūst par brīnumainu piedzīvojumu, bez robežām. ……… , un mums vienmēr ir un būs kāds blakus, kas atbalstīs grūtā brīdī, uzmundrinās, dalīsies priekos un skumjās, kāds Dieva sūtīts eņģelis, kuru šai Zemes dzīvē mēs saucam par cilvēku.

Mēs neaizdomājamies, no kurienes pie mums viss atnāk. Šķiet, ka viss notiek pats no sevis, bet tā nav, tas ir pateicoties cilvēkiem, viņu darbībai. Piemēram, kaut tā pati dienišķā maize, kāds ir uzaris lauku, kāds iesējis sēklas, kāds novācis ražu, tālāk pārstrādājis šo labību miltos, kāds uzcepis maizi, un visbeidzot ir kāds, kas šo maizi nogādājis veikala plauktā. Tā ir nepārtraukta, savstarpēji saistīta “ķēde”, ko mēs visi veidojam, un ko sauc par dzīvi.

Domāju, ka tas ir tā vērts, lai aizdomātos, cik svarīgi mēs esam viens otram, lai arvien dziļāk izprastu seno patiesību, “nedari otram to, ko nevēlies lai tev dara”, jo mēs visi zinām, ka “viss ir viens un viens ir viss”…………Mēs nevaram atdalīt sevi no pārējās pasaules, un, ja mēs to darām, tad mēs ciešam. Un tad, kad mēs strādāsim, veidosim, ražosim visu no tīras sirds, tā, it kā mēs to darītu sev, saviem bērniem, mēs visi kļūsim arvien laimīgāki, veiksmīgāki un veselāki. Pazudīs no mūsu dzīves meli, krāpšana, manipulēšana un tml., mēs veidosim mūsu realitāti jaunā attīstības līmenī, kur attiecības tiks balstītas uz savstarpējo sapratni un mīlestību, kur jebkuras darbības pamatā būs, nevis konkurence, bet sadarbība. Es patiesi ticu, ka tā būs, arvien vairāk satieku savā dzīvē brīnišķīgus cilvēkus.

Lai mums visiem izdodas nodibināt draudzīgas, pozitīvas attiecības ar jebkuru mūsu dzīvē sastapto cilvēku!

 

Rakstiņš, kas liek aizdomāties par to, kas ir svarīgi… Ceru, ka arī Jums patiks un liks padomāt… 😉

Jauku Jums šo saulaino dienu!

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here