Pirms brīža pāršķīru pēdējo lappusi un beidzu lasīt Ričarda Baha grāmatu „Tilts pāri mūžībai”.
Manuprāt, šī grāmata ir tieši laikā tiem cilvēkiem, kuriem šķiet, ka ir iestājies „tukšais” posms. Grāmata dažādu atziņu pārbagāta, liek padomāt un skatīties uz lietām nedaudz savādāk. Grāmatas saturu gan neatstāstīšu, jo ,manuprāt, mēs katrs visu uztveram tik dažādi un reizē tik vienādi, ka savas atziņas un izjūtas ir jānoķer katram pašam. Šoreiz vairāk par pārdomām, kas radās… Esmu no cilvēkiem, kas uzskata, ka visam ir sava jēga, ka nekas nenotiek tāpat vien – “smukuma” dēļ. Un kāda tad ir jēga? – Lai mācītos! Es ticu, ka no katra notikuma, situācijas mums ir kaut kas jāiemācās. Ja uzdevums netiek izpildīts, tad mūs atstāj uz pēcstundām, lai atkal dotu to pašu uzdevumu, tikai ar nelielām korekcijām. Situācija nedaudz savādāka, cilvēki mainījušies, bet galvenā doma ir nemainīga. Es to sauktu par scenāriju, kas atkārtojas, taču pamatā – visam ir savs laiks.
Laikam jau es esmu slikta skolniece un pavisam nevēlos mācīties, jo mans scenārijs atkārtojas. Ne pirmo reizi man nākas dzirdēt pārmetumu, ka es par daudz gribu, par daudz gaidu. Un es joprojām nesaprotu, kas tajā visā ir slikts? Nevienam nepatīk mans pedantiskums jeb kārtības mīlestība attiecībās ar līdzcilvēkiem. Man ir svarīgi zināt, kas es esmu, kas būs tālāk. Man ir svarīgi zināt, būs vai nebūs. Maksimāliste – Visu vai neko. Bet varbūt minimāliste? Kas tur slikts?
Ne pirmo reizi viņš pazūd no online saraksta ikreiz, kad es parādos virtuālajā vidē. Un ne pirmo reizi es sajūtos kā bubulis vai padsmitgadniece. Lai arī tas laiks nav aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, tomēr tā vēsmas jūtamas pat tagad. Savā ziņā tik muļķīgi.. pieauguši cilvēki. Un atkal es izlemju likties mierā, neatgādināt par sevi vairs, jo tas ir visprātīgākais variants.
Arī no pēcstundām var nogurt, īpaši tad, ja nevar saprast, kas man ir jāiemācās un , galvenais , kā to izdarīt… gluži kā atminoties matemātikas pēcstundas. Vienu laikam būšu iemācījusies no pēcstundās atkal un atkal atkārtotā – „Gribi turpinājumu – nestāsti nevienam par sākumu!”
