Laiks skrien kā vējš. Laiks vienmēr mani ir fascinējis. Vēl vakar es sēdēju skolas solā, biju pelēkā pelīte, ar kuru puiši pārsvarā draudzējās tikai tāpēc, ka no manis varēja norakstīt mājasdarbus. Bet man patika šāda “apmaiņas” draudzība. Es savu prātu jums, jūs man savu aizstāvību. Izdzīvošanas skola. Tomēr visi labākie draugi saglabājušies tieši no pamatskolas, arī labākās atmiņas.
Vidusskola. Trīs gadi,kas pavadīti vienkārši mācoties. Nekā cita vienkārši negribējās. Mēs,neliela meiteņu grupiņa, uzskatījām, ka pārējā klases daļa ir degradējušies jaunieši, kam prātā tikai alkohols un cigaretes. Mēs toties vienmēr turējāmies kopā un pratām ieviest jautrību vienkārši mācoties. Apvienojām vajadzīgo ar patīkamo. Skola beidzās, katra pajukām uz savu pusi. Beigas šai nodaļai…
Reālā dzīve. Man patīk. Kādreiz,kad biju maza, teicu- ātrāk gribu strādāt, darbs ir interesantāks nekā skola. Tad man atbildēja- kad strādāsi, gribēsi atgriezties skolā. Ziniet, nē! Strādāju ar prieku, man patīk, ir interesanti. Skolā negribas atrgiezties. Protams, šeit neiet runa par augstskolu, arī tur man patīk. Jo tā ir cita vide. Pieaugušu cilvēku skola, nevis “bērnudārzs” .
Jau gadu kā esmu precējusies. Un laimīgi. Kādreiz gan liekas, vai nebija par ātru? Bet nē- statuss “precēta” neaizliedz man izklaidēties, baudīt dzīvi. It sevišķi ņemot vērā to, ka ar vīru pavadam laiku kopā praktiski vienmēr… Nu tad kāpēc nebūt precētiem? Un ar izklaidēm es neesmu domājusi klubus, alkoholu un vīriešus. Mūsu izklaides ir garas pastaigas, dziļas sarunas, prieks būt kopā, vairāk mums nemaz nevajag. Un tā nav kaut kāda nenopietna iemīlēšanās. Tā ir kopdzīve jau 5 gadus 🙂
Esam nolēmuši savu ģimeni paplašināt. Un pirmo reizi es jūtos tam gatava. Gribas kaut ko kopīgu. Man-no viņa. Viņam-no manis. Vai tiksim galā? Šādu jautājumu es sev uzdevu kādreiz. Tagad zinu-tiksim galā. Un mums viss būs labi. Tad nu gaidam savu trešo. Kā es kādreiz rakstīju vēstulē vīram- mēs neesam divas ābola pusītes. Mēs esam divas pusītes no persika. Un mums vidū ir sēkliņa,kas pašu spēkiem jāizaudzina par spēcīgu koku.
Laiks neapstājas. Liekas- vēl jau ilgi… Bet re, jau pienācis tas, ko nevarējām sagaidīt. Laiks jau negrib neko ļaunu. Laiks tikai rotaļājas 🙂
