Mans datorgalds atrodas diezgan stulbā vietā attiecībā pret pārējo istabas iekārtojumu – grozies kā gribi, bet visu laiku sanāk skatīties uz drēbju pakaramo jeb, kā mana ome to sauc, kronšteinu. Neko sliktu jau tur redzēt nevar – visas drēbītes smuki saliktas uz pakaramajiem pēc veida un krāsām – kleitiņas, tad jaciņas, tad žaketītes, tad blūzītes, tad krekliņi… Un deminutīvu šeit es lietoju pilnīgi apzināti – viss tik smuks, viss tik smuks, BET…
Protams, kā normālai vidusmēra kudzītei man ir diezgan svarīgi piekrāmēt skapi ar acis priecējošām lupatām un apaviem. Taču pēdējā laikā esmu nonākusi pie secinājuma, ka izmantoju aptuveni 20% savas garderobes satura. Protams, tā es domāju līdz brīdim, kad man kaut kas no tā visa ir jāvelk mugurā, jo tajā brīdi mani piemeklē “man-taču-nav-ko-vilkt” sindroms, kas pāiet tiklīdz es atkal mājas drēbēs sēžot pie datora, sūcot kolu un ložņājot cosmo.lv dzīlēs nespēju nepamanīt savas smukās šmozītes.
Un tā nu te es atkal sēžu un domāju – kas ar mani, kas ar mani? Vai tiešām es būtu tik izlepusi vai akla drīzāk, ka nespēju izmantot visus sev pieejamos līdzekļus, lai sapucētu sevi? Vai arī es vienkārši nespēju novērtēt to kas man ir?
Varētu būt pēdējais variants, taču sliecos domāt, ka tik vienkārši tas vis nav. Padomāsim kaut vai par to, ka visas šīs drēbes (labi – gandrīz visas, jo pēdējā laikā man pazīstamajām meitenēm ir parādījusies tendence atdot man drēbes, kas pašām ir par mazu) ir pirktas, tā teikt, by me. Tā kā es reti iepērkos ātri, nevarētu teikt, ka veicu ļoti daudz tā sauktos “mirkļa” pirkumus. Katra drēbīte trīsreiz aptaustīta, četreiz uzmērīta un piecreiz mājās pēc iegādes sabučota. Taču tiklīdz kaut kas ir no maisiņa izņemts un mugurā uzvilkts, tā – viss! Svārki par īsiem, kreklam izgriezums par lielu un vispār – man nepiestāv zaļā krāsa. Tā vien šķiet, ka iepērkos ar aizietām acīm.
Un kurpes – manas mīļās, dārgās kurpes! Kedas, botes un zābaki, protams, ir novazāti līdz pēdējam, taču man ir 6 pāri pusotru gadu iepriekš pirktu augstpapēžu kurpju, kas nav ne reizi vilktas! Tā nu tās nabadzītes stāv un skumst – kaktā, putekļiem pārklājušās un zirnekļu tīklos ieaustas. Pilnīgi sirds asiņo skatīties, taču vasarā, kad varētu ar augstpapēdenēm skriet un skriet (jā, es ļoti ērti uz tām jūtos), atkal ieslēdzas mans alter-ego – kur tad es ar tādām, ak šausmas! Pēc Ziemassvētkiem apmeklēju vienu korporatīvo Jaunā gada pasākumu. Un, kā jūs domājiet, ko es paņēmu līdz? Laiviņas! Patiešām – melnas, parastas laiviņas, ko es reiz nopirku pa 4 Ls Valmierā, kad man čības bija noberzušās kājas! Es teiktu, ka tas ir fenomenāls stulbums, lai neteiktu vairāk.
Esmu sevi izlamājusi pietiekoši, lai sāktu sevi arī ķidāt. Un te nu man ir radusies teorija. Tātad, manuprāt, sievietes garderobes neizmantotais potenciāls ir vienāds ar tās pašas sievietes neizmantoto garīgo potenciālu reiznātu ar 100/ar priekšmetu skaitu sievietes skapī. Un tagad nedaudz sarežģīsim to lietu un izteiksim formulā, kur sievietes garderobes neizmantotais potenciāls ir apzīmēts ar Sgd, sievietes neizmantotais garīgais potenciāls ar Sgr un priekšmetu skaits skapī tiek atzīmēts ar n. Finālā mums sanāk šāda formula, kuru izmantojot varam droši izkalkulēt, cik ļoti mēs ierobežojam savas garīgās izpausmes apģērbā: Sgd=Sgr*100/n.
Protams, tie visi ir tikai skaitļi un principā – pilnīgas muļķības. Tā teikt – slima kaķa murgi marta nakts vidū. Tomēr pieņemu, ka kaut kāds grams patiesības tur ir – droši varu to teikt par sevi. Nesaprotu, kopš kura laika esmu sevi iesprostojusi aizspriedumu būrī, kurā koraļļu krāsas laka augstpapēžu kurpēm un ādas imitācijas legingiem nav vietas? Jo tas viss taču tik sasodīti labi izskatās!
Cerot, ka vismaz jūsu galvā mītošie putni nav ieslodzīti modes aizpriedumu būrī,
Ance.
