Sirdi gribējās izkratīt par to uzrakstot. Kaut kā dzīvoju un liekas, ka viss pat ir ļoti labi, nevajag neko daudz, lai iegūtu to dienišķo `mīli un tiec mīlēts`, zini, ka vienmēr ir kaut kādi rezerves un mierinājuma varianti, ja nu kas. Ar to īsto un vienīgo, kā jau tas mēdz būt, viss karājās mata galā, bet nu ir tas brīdis, kad saproti, ka tev vajag to vienu, stabilo sev blakus, bet tieši tad , kad visvairāk vajag- liktņa ironija, viss sabrūk. Un tas ir kā nebeidzams pārbaudījums visas dzīves garumā, jeb esmu retā, kurai pilnīgi un galīgi neveicas stabilu un mīlošu attiecību izveidē? Ja tas ir tā tagad un vienmēr bijis, vai tas kādreiz mainīsies? Lieko piebilst, ka mainos es pati un cenšos sevi pilnveidot, padarīt par gudrāku un nesalaužamu personu. Gribas ticēt, ka divi cilvēki var atrast savu pilnīgo otro pusi un nodzīvot ilgi, laimīgi, bez spēlēm un mūžīgas sirds trīces.
