Ir tāds jocīgs mirklis.
Parasti notiek tad, kad tu vairs it kā negaidi. Tu esi izbridusi cauri visām aizmiršanas stadijām, nožēlai, skumjām, vainas apziņai, dusmām – uz sevi, pasauli, likteni – , esi izraudājusi okeānus un visbeidzot piebeigusi arī rīkles galā pastāvīgi sēdošo rūgtuma sajūtu, kura iesniedzas dziļi krūšu kurvī un šad tad vēl joprojām tomēr uzzied acu kaktiņos.
Tu esi izdzēsusi fotogrāfijas, e-pastus, īsziņas un, jā, gandrīz, gandrīz arī atmiņas, kuras ir lipīgas kā izkususi cukurvate pirkstu galos. Tu esi prātā izspēlējusi miljons scenāriju – kā būtu bijis, ja būtu bijis tā un nebūtu bijis šitā. Tu esi sapurinājusi sevi aiz vaigiem un burtiski pavēlējusi dzīvot tālāk un tev tas arī ir izdevies, turklāt visai nesliktā kvalitātē, bet tad ir tāds jocīgs mirklis. Sociālā tīkla statistikā tu ieraugi seju, kuru vairs nekad nedomāji redzēt. Pēc velnsviņuzina kāpēc notikuša pārpratuma, kuru tu līdz galam neesi sapratusi vēl šodien, viņš toreiz pagrieza muguru. Pilnīgi. Nu labi, arī tu pati tā kā pagriezi muguru. Laikam jau pat pirmā. Nobijies kā zaķpastala. Daudzsološā sākumā.
Tu gribēji visu vērst par labu. Viņš nevarēja. Aizslēdza savas namdurvis. Ar nelokāmiem atvadu vārdiem un dzelošu aukstumu acīs. Ar atgādinājumu, ka viss būtu lieliski, ja vien tu, bērnišķīgā muļķe, nebūtu nogrēkojusies tik ļoti (kā?) un visu satriekusi pīšļos. Pret tevi ieslēdza absolūtu ignorēšanas režīmu. It kā tevis nemaz nebūtu. Tik daudz dramatisma!
Bet tagad tu, kura nav svaigi izkāpusi no vidusskolas sola un domā šo to zinām par dzīves likumsakarībām un loģisko pusi, sēdi pie datora ekrāna, cenzdamās nomierināt debešos skrejošo elpu. Tu nezināji, ka tik, tik, tik… neparedzēts sīkums sašūpos pamatus zem kājām. Nuja, augstprātība. Tu domāji, ka jau esi vēsā un svilpodama dzīvo tālāk. Redzēji, ja?
Un tagad skaiti mantru – tas ir pagājis, tas ir pagājis, tas ir pagājis. Dzīve taču ir tik liela un brīnišķīga un pagātnei jāpaliek vien tavas personīgās vēstures lapaspusēs. Un to stīgu, kura tevī šorīt viegli un dzidri ieskanējās, tu vienkārši ignorē. Tagad arī tu to māki.
Tas IR pagājis.
*Rinda no K.Elsberga dzejoļa
