Arī man reiz piemetās jaunības maksimālisms, tikko no vidusskolas sola izlīdusi es traucos mesties piedzīvojumos, kuri ir atstājuši redzamas pēdas vēl tagad. Šeit par vienu no tiem.
Viņai bija sapnis, reiz pametot visu un neatskatoties doties plašajā pasaulē vienai pašai. Viņai tas sapnis bija tik dziļi iesakņojies galvā, ka izrauto to nevarēja pat negaidīta iemīlēšanās, vai vecā mīlestība, kas nerūsēja arī lietus laikā. Evelīna mīlēja pasauli vairāk nekā tā mīlēja viņu. Sagrauta, nobružāta un simtiem reižu celta no putekļiem viņa bija sevis meklējumos ikdienu. Nevarētu teikt, ka viņa nebija laimīga arī mājās, viņa patiesi neapzinājās to cik daudz viņai piederēja un cik gan ātri viņa to var zaudēt.Viņa gaidīja to dienu, kalendārā izsvītrojot vienu dienu pēc otras, nu bija pienākusi viņas pēdējā diena mājās, ārā saulīte viņu lutināja, vecāki darīja vai traku, bet draugi nebeidza teikt, cik ļoti viņa pietrūks un cik ļoti viņas nebūšana šeit būs pamanāma. Viņa tam neticēja, viņa mēdza ātri un negaidīti iesaistīties strīdā pat ar vislabākajiem draugiem, ātri un negaidīti ņemt un sabradāt gadiem ilgas draudzības. Tas bija meitenes talants.„Nu mums Tevis pietrūks, mazā” uz lūpām viņai skūpstu uz atvadām dāvāja, kāds ko tikai vienreiz bija satikusi un arī tajā pašā reizē nejauši ieklīda viņa gultā. Arī viņai pietrūks vakaru, kad alus līst, dziesmas skan un apkārt dzirdami viegli smiekli. Šī meitene mīlēja dzīvi un naktis.Tajā pēdējā vakarā mājās viņas svarīgākie cilvēki bija pulcējušies vienkopus, dāvājot skūpstus, labus vārdus un neaizmirstamu nakti.Kāds viņai nodziedāja dziesmu „Atgriešanās”, kāds viņai dāvaja smieklus- tas viss bija pārāk skaisti, arī asaras lēni kā ozolzīles slīdēja pār vaigiem tik nepārprotami liekot saprast, ka viņa novērtē ikvienu cilvēku šeit. Dīvainā kārtā tā bija patiesība. Viņa palika pie galdiņa viena pati, asarām acīs… viņa nespēja vairs paciest atvadas, kaut gan tās vienmēr viņai ir padevušās labāk nekā iepazīšanās. Viņa taču bija meitene, kura teica „atā” pirms „čau”. Pulkstenis jau bija divi naktī, galvā pulsēja izdzertais alus, kājās nogurums, bet sirdī nemiers un satraukums- ilgi gaidītā nakts bija pienākusi. Un te meitene maldījās vairāk par visu- šo nakti viņa nēsās prātā atlikušo ceļu, kamēr iekaros pasauli. Kāpēc? Tāpēc, ka mājās būs palikusi viņas sirds, viņas sapņi. Pa pasauli ceļo vien tukša un salauzta meitenes atblāzma. Viņa grib mājās… Pamest iesākto darbu, sakravāt somas, sēsties lidmašīnā un doties sev uz tik labi pazīstamo vietu- Rīgu.Iekāpjot mašīnā, lai sāktos ceļš uz Vāciju viņas lūpas klāja viegls smaids, prātā šaudījās domas, tas viss nebija aprakstāms… Viņa savu sapni beidzot sāka piepildīt. Pēc divām dienām viņa bija nonākusi Vācijā, vietā, kuru viņai tuvāko gadu būšot jāsauc par savām mājām. Un te viņa atkal maldījās, viņa jau nu nekad nespēs nosaukt šo tukšo dzīvokli, tukšo pilsētu un aukstos cilvēkus par savām mājām un draugiem. Viņa šo sauc par gadu, kuru viņa tikko iekāpjot lidmašīnā, lai atgrieztos mājās, izsvītros no savas atmiņas nekavējoties.Viņa atceras, kā neatskatījās uz vecākiem un devās dzīvē, un tagad viņa to nožēloja… viņai vajadzēja vēl pēdējo reizi uzmest skatienu dzīvei, kura bija līdz šim un iespējams viņa būtu skrējusi atpakaļ ko kājas nes.Vientuļa, sabradāta un emocionāli nestabila šī meitene bija bīstama pati sev. Šeit uz viņu bļāva, nepārtraukti norādot uz viņas kļūdām un nepilnībām, pagaidām šī meitene turējās, bet tie, kas viņu pazīst, zina cik neilga ir viņas pacietība un cik ātri viņa var eksplodēt, sagraujot visus, kas ir viņu sāpinājuši vai darījuši pāri. Tā būtu katastrofa. Laiks šeit ritēja lēnāk nekā citur. It kā apstājusies starp divām dimensijām Evelīna nezināja uz kuru pusi spert soli. Bet aizvērusi durvis uz Latviju, viņa labi zināja, ka tās vairs nekad neatvērs tādā apmērā, kādas tās bija pirms tam. Pēc gada varbūt. Bet ne tagad.Ikvienam viņa stāstīja cik ļoti viņai šeit patīkot, māsai, mammai, draugiem, tikai viena cilvēkam viņa neizturēja un pateica, cik ļoti viņai šeit riebjas.Viltots smaids uz lūpām, ar grimu aizkrāsotas rētas sirdī, kas atspoguļojas arī sejā, ar nolaistu galvu, lai neviens viņas acīs nespētu ieskatīties ilgāk par sekundes simtdaļu, viņa ikrītu cēlās piecos, lai atkal nodotos sevis mocīšanai. Tā viņa to dēvēja, par sevis spīdzināšanu un rakstura audzināšanu.Pēc gada viņa būs cits cilvēks. To viņa sola ne tikai sev, bet arī citiem.Vakar vakarā viņa dzirdēja pieklusinātus smieklus, glāzīšu skandināšanu un… prieku. To viņa šobrīd māk sajust jau pa gabalu, jo pati to nav jutusi jau kādu laiku. Agrākos dzidros smieklus ir nomainījušas asaras, dzirksteli acīs nomāktība, smaidu drūmas nopūtas un sarunas ieildzis klusums… Viņa nekad nedomāja, ka to nožēlos tik ļoti kā tagad. Eiforija par pasauli ir beigusies. Viņa to vairs nemīl.. Tikai klusībā cerot, ka atgriežoties mājās viņa varēs atrast savu sirdi, kura šobrīd ir nomesta uz Rīgas bruģa un pāri tai iet simtiem cilvēku dienā.Šeit meitenei patīk lietus, tās lielās lāses, kuras krita pār galvu uz brīdi izslēdzot domas. Viņām tas padevās.Cigareti pēc cigaretes smēķējot viņa neprata valdīt sevi vientulībā… Meklējot pēc sevis viņai izdevās to tikai pazaudēt..
