15 C
Rīga
piektdien, oktobris 7, 2022

Ko mēs vēlamies?

 

“meitenes grib, lai viss ir tieši tā, kā viņas grib”… Cik bieži dzirdēts citāts, bet, ja ir tā, ka īsti nezinām, ko gribam? Ar mani ir tā, un dažreiz mani tas biedē, jo kad tad pienāks tas laiks, kad skaidri zināšu ko un kā gribu?
Šobrīd studēju, pēdējais semestris un bakalaurs būs rokā, taču ko tālāk? Sākt strādāt un beidzot pelnīt naudu? Turpināt mācīties? Apvienot abus? It kā gribas arī veidot ģimeni, plānot bērniņu, bet tad gan nevar turpināt mācīties, un arī jāpastrādā, lai dekrēta laikā ienāktos nauda.
Un nauda, darbs.. Gribu ģimeni, bet kamēr neesmu saplenījusi tik, cik, pēc manām domām, ir pietiekoši, šaubos, vai varēšu savu mazo nodrošināt. Galvā sēž, ka mazajam jābūt visam, lai viņa dzīve ir lieliska, un izaug par foršu cilvēku. Daudzas šajā brīdī varētu padomāt, ka jāpaļaujas uz draugu/vīru, kuram materiāli jānodrošina ģimene, bet man arī šeit ir dilemma. Mans draugs nepelna tik daudz, cik, manuprāt, ir pietiekoši.. Es pati gribu pelnīt pietiekami, lai pietiek un nav tā, ka trūkst. Bet vai tad es viņam nelikšu justies slikti? Un vai pati nejutīšos slikti, ka tik daudz strādāju, lai uzturētu sevi un mūs, sākot domāt, ka tas ir vīra darbs? Vispār, runājot par karjeru, mani vēlamie mērķi ir diez gan augsti – turpināt mācības maģistrantūrā, pierādīt sevi, un iegūt kādu vadošo amatu, vai arī pašai izveidot uzņēmumu.. Bet ja es to visu centīšos sasniegt, tas nebūs ātri, un vēl jo vairāk, ja būs mazais. Bet mazo gribu, negribu, lai pirmais bērniņš ir tikai 30 gados. Un ja nu manam topošajam vīram apniktu, ka es tik daudz strādāju un mācos, ka izdomātu atrast citu, ar kuru viņš var justies vīrišķīgāks, pildīt savu it kā “vīrieša funkciju”, apgādāt un, atnākot mājās, viņu sagaidītu ar siltām vakariņām? Un kā es varētu panākt, lai vīram darbā maksā daudz? Un ja nu viņš to izmantotu, un pamestu savu darbu? Iespējams, ka es pati sabruktu un ieslīgtu depresijā, jo visu laiku nepamestu doma, ka gribas bērniņu. Arī darbaholiķiem negribu būt, zinot mani, man ir nepieciešama atpūta, un šķiet, ka, mācoties un strādājot reizē, varētu izdegt.
Cik ļoti sarežģīti un grūti izskaidrojami… Tik daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu. Sievietei tak nevajadzētu domāt par to, tikai nodrošināt siltas mājas, kur vīram pārnākt, un audināt bērnus.. Laikam es esmu nedaudz feministe, jo pati gribu nodrošināt sevi un bērnu, tajā pašā laikā arī sagaidīt vīrieša atbalstu. Iespējams, ka tāpęc, jo baidos, ka, ja man nebūs laba izglītība un darbs, vīrs arī nevarēs nopelnīt tik daudz, un visu mūžu būs jādzīvo, cenšoties izvilkt līdz nākamajai algai, un nekad neko sev nevarēs atļauties, kas nozīmē, ka visa dzīve paies depresijā.
Ai, grūti izdomāt ko es gribu, kā es gribu, un vispār ko darīt, šīs lietas tik uz riņķi iet, un nekas nekļūst skaidrāks. Kā ir Jums? Kā savu dzīvi redzat, un ko vēlaties?

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here