Cik pazemīgas mēs ikdienā esam? Cik mēs domājam par to, lai nonāktu pašā virsotnē? Vai mums gribas sasniegt tik daudz, lai citi mūs apskaustu, vai tikai tik, lai mēs justos labi..
Savu bērnību pārsvarā pavadīju ar saviem vecvecākiem,viņi gribēja man visu to labāko, iespējams tapēc mēģināja ieaudzināt pieticību, lai man nenāktos vilties. Tapēc ikreiz kad atceros kādu no saviem izlēcieniem vectēvs man teica :”Meitiņ, beidz sapņot un nolaidies uz grēcīgās zemes”.Tie pat nebija izlēcieni, bet manas domas par to kā jauztver dzīve. Vai visām sievietēm ir jabūt parastām, pelēkām, neinteresantām, jāsamierinās ar mazumiņu? Nekādā gadījumā! Sievietei ir jābūt krāšņai, spilgtai, valdzinošai, viss ir jāsasniedz pašai. Iespējams, tieši tas, ka mani mēģināja audzināt tik pareizi un svēti, man lika izlauzties no pelēkās masas un paskatīties uz pasauli greznā veidolā. Kā šodien atceros, ka ar saviem milzu plāniem kādreiz gāzu no kājām mietpilsoņus. Visur kur kāds redzēja viduvējību, es redzēju maksimumu, kur kāds redzēja pelēcību, es redzēju košumu. Es nekad neesmu sapratusi, kapēc cilvēki apstājas pie sasniegtā, ja var iegūt vairāk. Laikam man ir slimība, ko mēdz dēvēt par lielummāniju, bet es negribu ar to cīnīties. Kad teicu, ka kādreiz dzīvē kļūšu par tiesniesi mani mēģināja atrunāt, ka tas ir lieki, sievietei, tas nav vajadzīgs- tas esot vīriešu darbs, lai arī man tas likās pats cildenākais un nozīmīgākais darbs, man mēģināja ieskaidrot, ka uz grēcīgās zemes, cilvēki ir skolotāji vai sekretāri. Kad teicu, ka gribu nopirkt lielu, skaistu, jaudīgu mašīnu, man teica, ka uz grēcīgās zemes cilvēki brauc ar lētām mazlitrāžas neizteiksmīgām vabolītēm. Kad teicu, ka gribu lielu, skaistu māju, man mēģināja ieskaidrot, ka mazai mājiņai piepilsētā tak pavisam noteikti nav nekādas vainas. Kad bērnībā stāstīju, ka gribu ceļot pa ASV, saruna beidzās ar to, ka mūsu mazajai dzimtenei arī ir daudz skaistu vietu. Vienmēr man mācīja samierināties ar mazumiņu. Varbūt viņiem bija taisnība, varbūt vairāk vajadzēja domāt par pieticību, nevis izlolot sapņu pilis, bet tad tā nebūtu ES. Arī manam vīram noteikti ar mani ir grūti dzīvot, nemitīgi jāklausās par to, ka vajag vairāk un vairāk, tālāk un skaistāk. Man vajag garākus matus, lielākas krūtis, man vajag vairākus diplomus. Man patīk skaisti ģērbties, man patīk uzkrāsot sarkanas lūpas, ikdienā pelēkā laikā uzvilt spilgti dzeltenu kleitu, nenormāli augstus papēžus un skatīties uz cilvēku nosodošajiem skatieniem. Kapēc VIŅA atļaujas būt koša, par ko viņai tas…Vel pavisam nedaudz un beigšu juridisko fakultāti,pierādīšu, ka nav jābūt paklausīgai mājāssēdētājai, lai varētu labi mācīties un tā es pa pāris gadiem pietuvošos saviem sapņiem…
Man nav vajadzīgs blakus neviens. Esmu tik pašpietiekama, ka manis pietiks vēl vairākām dzīvēm. Ja Jums saka, ka uz grēcīgās zemes tādiem cilvēkiem nav vietas…esiet grēcīgas, neklausiet nevienu, kas jums saka, ka jābūt pieticīgai, pelēkai un paklausīgai. Dariet visu pretējo un Jūs redzēsiet cik ļoti daudz mēs varam sasniegt tad, ja pašas sevi ceļam debesīs, nevis velkam atpakaļ. Neviens vīrietis mums nespēs sniegt tik, cik pašas varam iegūt. Debesis nav robeža, tas ir pakāpiens, lai uzkāptu augstāk..
