Šo varam pateikt arī citādi- viss nozīmīgais ir caur sviedriem un grūtībām. Šoreiz: vairāk par grūtībām. Šā jēdziena filozofiskā jēga ir – grūtības ir vienmēr un visur. Grūtības ir pasaules alga.
Tad nu mēs katrs/katra grūžam savu pienākumu vagonu uz priekš. Piemēram – ir uzdevums, pagrūzt 7 tonnas vagonu (reālo uz sliedēm) uz priekšu 5 metrus. Ja nekādi speciāli instrumenti nav pie rokas. Viens pieliks visu savu muskuļu spēku un vienmērīgi spiedīs. Visticamāk, tur nekas nesanāks, un riteņi pa sliedēm ne par milimetru nebūs pavirzījušies uz priekšu.
Kāds cits palēnam centīsies iekustināt, atradīs vagona svārstību rezonansi, un… masīvais ķermenis nedaudz iečikstoties, pakustināsies.
Trešais paņems dēļu galu, noliks zem viena riteņa kā sviru- pie otra riteņa pieliks spēku, atkal iekustinot rezonansē, un šis vagons tad paripos uz priekšu dažus centimetrus. Tā jau būs uzvara.
—
Tāpatās arī dzīvē- sava lieta vispirms ir jāiekustina. Tā, ko gribēsies darīt līdz mūža galam… Jā, bet kustināt savu pasākumu pasaulē ir sarežģītāk, apkārt (ne nieka nepalīdzot) būs sava veida balsu koris. Kas nedziedās “Tev” labvēlīgu dziesmu, drīzāk jau kaut ko pavisam citu. Tā dziesma būs “melna”, ar dažiem “trīs-stāvīgiem” pa vidu, minora skaņkārtās. Galvenais teikums: “negribas, lai pasaule” mainītos.
Bet “Tu” tik to vagonu stum un stum. Koris tik “dzied” un “dziet”. Vagonu stum un stum. Koris tik “dzied” un “dzied”. Un tā mūžīgi mūžos- teju. Bet nekas mūžīgi tomēr nenotiek- “Tu” savu vagonu esi aizstūmis līdz galamērķim. Un tad vakardienas minorīgais koris šodien cenšas pārvērstiem mažorīgākajā. Ar citu (tagad jau galveno) teicienu: “es jau tā domāju, es jau tā paredzēju”.
Dubļiem esi cauri izgājis, un dimanti ir “Tavās” rokās. Un tad draugu un “draugu” (kas tagad cenšas piesēsties pie “Tava” galda) pavairojas. Un tad “Tev” dāsni ar visiem jādalās. Pasaule liekas tāda mierīga un sakārtota, arī rožaina.
Bet pēc dimantiem gan – esi VIENS gājis. Vai nav pazīstamas sajūtas?
