Arī šis garīgais stāvoklis dažiem ir pazīstams. Dažiem- jo daudzi, saskārušies ar pirmajām grūtībām, apstājas savā ceļā. Izdomā 775 “iemeslus”, kamdēļ nevar neko izdarīt, iemet plinti krūmos, saliek rokas klēpī un vairs neko nedara. Reizē sevi nolemjot autsaidera liktenim.
Nav tādu cilvēku bez sapņiem. Bet – tikai stiprie realizē sava ieceres.
Aiztālā bērnībā redzēju mākslas filmu “Dullais Dauka”, kur vienam jaunam cilvēkam gribējās redzēt- kas tad ir aiz tā jūras horizonta. Jauneklis prasīja vecākam cilvēkam “kas tad tur ir?”, vecajam uz to atbildes nebija… Tad nu jauneklis devās jūrā ar laivu parbaudīt pats uz savas ādas. Un aizdevās tālumos. Pēcāk uznāca vētra, mājās palikušais “vecais” skumīgi kustina galvu par to- ka zēns vairs neparnāks. Tā filma beidzās uz traģiskas nots.
Taču pirms vēl bija izšķirošais brauciens aizjūrā ar laivu, zēns bija tā pavilcies un tā pavilcies uz ceļojumu nezināmībā. Tiktāl no filmas, bet realitātē daudzi tā cenšas. Es pieminēju vārdu “daudzi”, taču tādi trakie gan vienmēr ir stiprā mazākumā.
Šādi trakie – apveltīti ir ar: izturību, pārliecību par darāmo, mērķtiecību, vīziju ilgermiņā. Un šis viss jau uzbudina jau tad, kad process ir tikai sākumā. “Kas aiz tā horizonta tur mitinās?”. 2% no mums šis “jautājums” nedod un nedod mieru.
Pārējiem 98% viss prātos ir mierīgi. “Lai tas dullais tad tešas aizspogulijā”- acīmredzot ģimenē katrā no jums ir dzirdēts tāds teikums. Negribas šamējiem līst ārā no tās “komforta zonas”. Un… ilgtermiņā paši sevi ieprogrammējot nabadzībā un atkarībā no valsts šķidrajām pensijām.
Vēlreiz atgriežoties pie “Dullās Daukas” filmas… ja tas puisītis gribētu dzīvot tajā “komforta zonā”, tad- sprauktos pirms vētras iekšā zvejnieku būdiņā. Iespējams, būtu drusku ilgāk padzīvojis šajā saulē, bet- nekas nebūtu sasniegts. Nekas nebūtu izdarīts. Nekas nebūtu uzzināts. Būtu viens mūžs, kas atkal nosēdēts salmos un piekrastes smiltīs.
Vai tas būtu to vērts?
