Vēlējos vienkārši izkratīt sirsniņu jeb padalīties ar savām domām, tās var kādam šķist arī ļoti nepareizas, citai atkal precīzas.
Jau pec otrā pasaules kara, kad sievietes tikai pastāvēja, un tika apspiestas, kad mums pasaulē savu vārdu neviens neļāva nest, bija dažādas sievietes – tās kas sekoja baram un tās kas nebaidījās riskēt. Mūsdienās liela daļa sieviešu vēl aiz vien baidās, arī tās kas bieži riskē, nobīstas. Neesmu padziļināti mācijuses psiholoģiju, bet es pati esmu centusies sasniegt daudz, gan paliekot te pat, gan riskējot jau nepilngadīgai esot, un baidos riskēt vēl aiz vien. Pieņemu, ka tās bailes rodas no tā, ka var zaudēt iesākto un patīkamo, gan iegūto. Tomēr ir vērts…
Nevaru jau spriest pēc citām, bet es ne reizi neesmu nožēlojusi savu risku, pat ja esmu sastapusi negatīvo – esmu daudz ko ieguvusi, tās nav tikai jaunas emocijas, ne tikai ieraudzijusi pasauli vēl citādāk, ne tikai ieguvusi pieredzi, bet arī atmiņas – tieši tajā brīdī, kad mēs riskējam, mēs iedomājamies gan par tagadni, gan par nākotni, bet tad kad esam riska procesā – mums ir svarīga tikai tagadne. Ko gan mūsu nāves dienā un priekos dos tā iegūtā nauda un karjera, kuru baidāmies visvairāk zaudēt riskā, protams tā ir nepieciešama lai dzīvotu, bet lai dzīvotu pilnvērtīgi un patīkami, mums ir jāķer mirkļi ko mēs iegūstam šajā pasaulē. Mirklis ir tas, kas liek apjaust mūsu dzīves laiku – tās ir mūsu atmņas un zināšanas par to cik tad mēs te ilgi esam, nevis sekundes vai dienas.
