Amerikāniete Bridžita Vaita nolēma publicēt internetā savu fotogrāfiju, ko bija uzņēmis viņas septiņgadīgais dēls. Sākumā viņai tas likās šausmīgs, bet pēc tam lika paskatīties uz to bērna acīm.
“Pārskatot fotogrāfijas telefonā, pēkšņi es ieraudzīju TO,- stāsta divu bērnu māte Bridžita Vaita.
Mana pirmā reakcija bija šoks.
Kurš, bez manas ziņas, uzņēma šo šausmīgo fotogrāfiju? Jūtu, kā nepatika un riebums pret sevi kā vilnis kāpj kaklā, acīs -asaras. Tūlīt nospiedīšu pogu “dzēst”, tajā brīdī istabā ienāk dēls.
-Tu nezini,no kurienes manā telefonā šī fotogrāfija? Smaids parādās viņa sejā.- Es tevi uzņēmu,mammu! Kad mēs braucām uz pludmali, atceries? Tu biji tik skaista, es nevarēju atturēties. – Vispār jāpaprasa atļauja, ja gribi fotogrāfēt ar manu telefonu,- es saku. -Es zinu, mammu, bet paskaties, cik tu biji simpātiska!
Es atkal skatos uz fotogrāfiju un cenšos saskatīt to, ko redz viņš, paskatīties uz sevi bērna acīm. Pienāk meita, paskatās pār manu plecu un pasmaida: ‘Gatava atklātne, mammu. Tu esi tik skaista. Man ļoti patīk!”
Es ievelku dziļi elpu.
Mana parastā nostāja – ievērot tikai trūkumus. To mēs darām automātiski. Tagad, kad es ieskatos, redzu drusku vairāk. Lūk, mani ar celulītu pilnie gurni – uzreiz krīt acīs. Bet tagad es redzu tikai nogurušu mammu – vairākas stundas kopā ar bērniem viņa staigāja gar ezeru, tagad beidzot atgūlās krastā, rokas izpletusi atpūtās. Manas resnās rokas – mātes rokas, kas bez noguruma nesa bērnus pa akmeņiem un karstām smiltīm. Es joprojām redzu apaļīgu sievieti melnā peldkostīmā – neveikls gājiens, lai noslēptu lieko svaru. Bet manā priekšā ir arī drošsirdīga mamma, kas ceļo un atklāj pasauli kopā ar bērniem, kurus ļoti,ļoti mīl.
Kā daudzas sievietes, es visu mūžu cīnos ar lieko svaru.
Netieku no tā vaļā. No dzimšanas nekad neesmu bijusi tieva. Tagad sveru vairāk nekā pēdējo desmit gadu laikā esmu svērusi. Bet es nevēlos vairāk izniekot savu dzīvi. Vasarā es nēsāju atklātas kleitas un peldkostīmus, skrienu un spēlējos ar saviem bērniem un jūtos pievilcīga. Jā, jā pievilcīga. Nu gandrīz.
Varbūt tas ir vecums?
Varbūt tāpēc, ka ir svarīgākas lietas, par ko pārdzīvot kā izskats? Varbūt iemesls ir tas, ka bērni uz mani skatās ar tādu sajūsmu? Es nejūtu vairāk nepatiku pret savu ķermeni. Tas nenozīmē, ka vairāk nenodarbošos ar sportu un nesekošu savai veselībai. Es turpināšu, jo gribu dzīvot ilgi un laimīgi. Un tomēr, galvenais tagad man ir- mīlēt savu ķermeni tādu, kāds tas ir. Es gribu skatīties uz sevi ar savu bērnu acīm.
Paldies jums,bērni!
Varbūt blakus bērniem mēs vienmēr jūtamies skaisti? Bērni neievēro, ja no rīta esam pamodušies ar sajauktiem matiem, tumšiem lokiem zem acīm. Viņi it kā redz mums cauri, saredz pašu galveno, fiziskais apvalks viņus maz interesē. Bērns dzird mūsu aizraujošos smieklus, redz, kā mirdz mūsu acis, jūt mūsu siltumu, prieku, vēlēšanos paspēlēties. Mēs jūtamies pašas skaistākās, kad viņi, ieraugot mūs, no visa spēka skrien mums pretī, lai apkamptu un ierāptos klēpī. Varbūt skatīties uz sevi ar bērna acīm? Uztraukums sīku trūkumu dēļ tāpat kā krunciņas droši vien pazudīs. Kuru tas interesē?
Bērna acīs mamma viemēr būs tā skaistākā ,tā arī jājutas visām mammām .