Telefons iezvanījās pulksten desmitos no rīta. Marija nolika malā adīkli un pacēla klausuli.
— Jūsu mazdēls tiko kā nokļuva nopietnā ceļu satiksmes negadījumā. Viņš ir vainīgs, – steidzīgi skaidroja nezināma balss. – Ir sasista dārga mašīna, ir upuri, un par to viņam draud brīvības atņemšana no trīs līdz pieciem gadiem… Lai palīdzētu mazdēlam izvairīties no cietuma, vajadzēs maksāt!
— Cik liela summa ir vajadzīga?
— Divsimt tūkstoši! — izlēmīgi paziņoja balss otrā vada galā. – Gatavojiet naudu, tūlīt pie jums atnāks mūsu cilvēks!Un par šo zvanu nevienam nesakiet, savādāk mazdēliņš noteikti nonāks aiz restēm!
— Bet man mājās nav tādas naudas, — iekliedzās Marija . – Man ir jābrauc uz banku, bet tā atrodas pilsētas otrā galā.
— Izejiet ārā uz ielas, pie mājas piebrauks sudrabains Žigulis un aizvedīs jūs tur, kur vajadzīgs. Un atcerieties – nevienam ne vārda! Tas ir jūsu mazdēla interesēs.
Izbraucis cauri pus pilsētai, un, apstājies pie bankas, automašīnas vadītājs pieliek pirkstu pie lūpām.
Marija Ivanovna atbildēja viņam ar to pašu. Viņa atgriezās pēc pusstundas:
— Aizmirsu pin kodu kartiņai, – smagi noelsās viņa. – Jābrauc uz vasarnīcu. Pin kodu esmu tur blociņā pierakstījusi…
Vasarnīcu, kura atradās trīsdesmit kilometrus ārā no pilsētas, Marija atstāja ar divām kartupeļu somām un maisiņu ar sīpoliem.
— Ieliec bagāžniekā un braucam! — viņa teica nogarlaikojušamies puisim.
— Uz banku? — viņš pārprasīja.
— Mājās, — atteica Marija. — Nebraukšu taču uz banku ar kartupeļiem! Bet pa ceļam apstājies pie lielveikala, man vajag nopirkt arī maizi un pienu…
Šoferis nopūtās, bet neko neteica. Sāka satumst. Puisis nervozēja, bet Marija bija tik mierīgi, kā vēl nekad.
— Nesēdi bezdarbībā, palīdzi vecmāmiņai, — viņa paziņoja, izkāpjot no mašīnas. Un krāpnieks paklausīgi kāpa viņai pakaļ uz piekto stāvu. Bet tur viņu jau gaidīja policijas darbinieki.
— Un kā tad mazdēls?! — apjuka aizturētais.
— Nav man nekāda mazdēla, — mierīgi atbildēja nenotikušās krāpšanas upuris. — Arī nekāds ceļu satiksmes negadījums ar cilvēka upuriem nav bijis. Es jūs uzreiz atkodu!
— Kāpēc tad vajadzēja braukt uz banku?
— Lai samaksātu par dzīvokli un telefonu.
— Bet uz vasarnīcu?
— Lai atvestu mājās kartupeļus un sīpolus, — paskaidroja Marija. — Ej-ej! Es tev neesmu nekāda vecmāmiņa ar kaķi, bet gan policijas majore pensijā!
avots: fit4brain.com
Malacis, policijas majore! Kaut visi būtu tik atjautīgi.