Kāda mana kliente teica: “Es naktīs sevi baroju ar bulciņām, tāpēc, ka man ļoti to gribās. Un es domāju, ka tā es izrādu mīlestību pret sevi, taču tagad man ir liekais svars.”
Nē! Tā nav mīlestības pret sevi izpausme!
Mīlestība pret sevi nozīmē – dzirdēt sava organisma vajadzību pēc pārtikas. Un ļoti reti organisms patiešām vēlas bulciņas. Tam ir vajadzīgs veselīgs un pilnvērtīgs ēdiens! Tad, kad tas regulāri naktīs “pieprasa” bulciņas, tas nozīmē, ka ir kāda cita vajadzība, kuru pats organisma saimnieks neatpazīst. Tāda vajadzība var būt – vajadzība pēc mīlestības, tuvības.
Tad, kad cilvēks pats neprot būt sev tuvs, neprot sevi mīlēt, viņš šo vajadzību uztver kā izsalkumu, pie kam – izsalkumu tieši pēc bulciņām.
Citās izpausmēs šis cilvēks saprot, ka viņam ir nepieciešami uzmanība, maigums un rūpes, un viņš tos sāk pieprasīt no apkārtējiem. Un ļoti bieži apvainojas, ka nesaņem tos mīlestības apliecinājumus, ko vēlējies. Bet, ko īsti vēlas, viņš nezin, taču citiem tas noteikti ir jāsaprot.
Un atkal, Nē!
Cilvēks, kurš patiešām sevi mīl, ir spējīgs dot sev gan uzmanību, gan maigumu, gan citas mīlestības izpausmes. Un tajos gadījumos, kad nevar sev tos dot, viņs ir spējīgs tos paprasīt. Ne pieprasīt, bet PAPRASĪT! Un kad viņš paprasa, tad gatavs kā saņemt vēlamo, tā arī saņemt atteikumu. Jo tādā veidā viņš otram cilvēkam neatņem izvēles iespēju.
Un tieši tāpat cilvēks, kurš mīl sevi, ir spējīgs dot otram cilvēkam mīlestību – tam, kuram patiešām tā vajadzīga – neuzspiežot savu mīlestības demonstrāciju. Un tas spējīgs arī atteikt, kad nav gatavs šo lūgumu izpildīt.
Cilvēks, kurš mīl sevi = cilvēks, kurš ZIN SEVI. Tāds cilvēks prot atšķirt savas jūtas no cita jūtām, zin savu iespēju robežas, zin savas individuālās īpatnības un noslieces, prot ieraudzīt savas un cita cilvēka robežas, ir ciešā kontaktā ar sevi. Viņš izprot savas sajūtas un spēj tās pieņemt, kā arī izprot savu sajūtu iemeslus un nozīmi.
Vēl viena pseidomīlestības pret sevi izpausme ir vēlme apkrauties ar dārgiem aksesuāriem: super automašīnām, ārkārtīgi grezniem un dārgiem apģērbiem, moderniem pulksteņiem, glamūrīgiem sabiedrības krējuma tusiņiem. Tāds cilvēks arī uzskata, ka tādā veidā viņs pauž mīlestību pret sevi.
Un atkal, Nē!
Ja cilvēks nezin citus mīlestības izpausmes pret sevi veidus kā tikai materiālos – tā nav mīlestība. Tāds cilvēks nekad nejutīsies pa īstam un patiesi laimīgs un apmierināts. Jauns pirkums atnes apmierinājuma sajūtu tikai uz īsu brīdi, pie kam, jo vairāk tādu pirkumu, jo īsāki laimes brīži. Sevi noteikti vajag priecēt ar skaistām un vērtīgām lietām, taču tā var būt tikai viena no daudzajām mīlestības pret sevi izpausmēm.
Ja mēs iedomājamies bērnu, kurš no saviem vecākiem saņem tikai naudiski-materiālo mīlestību, tad vairākumam cilvēku tads bērns izsauks vienīgi žēlumu. Bērnam nepieciešams kontakts un vecāku ieinteresētība, apskāvieni, labi vārdi, samīļojieni, kopīgi pasākumi un kopīgas nodarbes. Cik bieži bērni, kuri uzauguši ne tajās bagātākajās ģimenēs, jūtas daudz laimīgāki par tiem, kuri auguši bagātās un labumiem nodrošinātās ģimenēs? Tas tāpēc, ka viņi ir saņēmuši galveno – mīlestību un tā nekādā gadījumā nav bijusi saistīta ar materiālajiem labumiem.
Ja tu saki vai domā: “Es vēlos mainīties!”, tā ir nemīlestība pret sevi – tagadējo, īsto.
Ja tā padomā, kas tad tevī tagad ir tik slikts? Kas tevī ir tik briesmīgs, ka nevari dzīvot tāds, kāds esi? Vai varbūt esi ko nogrēkojies? Ar ko tad esi pelnījis tik briesmīgu attieksmi pret sevi? Jo tad, kad tu sev saki: “Es gribu mainīties” – tas ir tas pats, kā māte teiktu savam bērnam: “Es gribu, lai tu mainītos un būtu cits bērns!” Vai vari iedomāties, ko šie vārdi nodarītu bērnam?
Kāds cits saka: “Es pastavīgi no visa baidos un par to sevi ienīstu!” “Baidos” vietā var likt jebkurus citus vārdus: dusmojos, skumstu, mulstu utt. Un kas, ja naida vietā pamēģinātu apstāties un saprast, kur slēpjas šo baiļu cēlonis? Kas patiešām biedē tavu Iekšējo Bērnu? Ja ir bailes, tām noteikti ir kāds nopietns iemesls un tā tas ir vienmēr. Iespējams, tas apslēpts kaut kur dziļi zemapziņā, zem milzīgām apziņas plāksnēm. Iespejams, kādas bērnības atmiņas atgādina šodien notiekošo un tieši saistībā ar tām rodas bailes. Un, iespējams, ja tā labi papētīsi, nemaz tik ļoti no visa nebaidies, bet baidies no pavisam konkrētām situācijām un notikumiem un, iespējams, ka šie notikumi un situācijas patiešām ir bīstami.
Ņemt vērā savas bailes, savas skumjas, savas īstās, patiesās vajadzības, apmierināt tās – lūk, ko nozīmē pa īstam sevi mīlēt.
Nemest sevi briesmās, nemocīt sevi ar diētām vai pārmērīgām slodzēm, nepamatoti neriskēt – lūk, ko nozīmē sevi mīlēt pa īstam. Attiekties ar maigumu un mīlestību pret savām sajūtām un jūtām, un iepauzēt, lai saprastu, kas patiešām notiek, dot sev iespēju atpūsties, priecāties un baudīt dzīves priekus, bet tajā pat laikā, nevāļāties visu laiku uz dīvāna. Darīt visu, lai uzlabotu savu paša dzīvi – ne kāda cita, bet sevis dēļ – tā ir patiesas mīlestības pret sevi izpausme.
Uzņemties atbildību par to, kas ar tevi notiek, noticēt tam, ka apstākļi tavā dzīvē neveidojas paši no sevis, bez tavas līdzdalības. Tas esi tu, kas tos rada, veido. Saprast to, ka pats esi savas dzīves režisors un tikai tu pats izvēlies savu dzīves ceļu, pieņem lēmumus, no kuriem atkarīgs tavs liktenis – arī tā ir mīlestības pret sevi izpausme.
Mainīt to, kas nepatīk, atļaut sev kļūdīties, apgūt dzīves mācības, uzkrāt pieredzi, domāt, just, darīt un apzināties to, ko domā – arī tā ir mīlestība pret sevi!
Nav iespējams mīlēt to, ko nezini! nepazīsti! Lai saprastu, kādas tieši mīlestības izpausmes cilvēkam ir vajadzīgas, ir nepieciešams zināt šo cilvēku, pazīt. Un, lai saprastu, kā mīlēt sevi, ir jāzin sevi, jāinteresējas par sevi. Kādreiz pabrīnīties par kādu jaunu zinību, bet pieņemt to kā pašu par sevi saprotamu – attiekties pret sevi tā, kā to darītu pats mīlošākais un rūpīgākais, maigākais cilvēks, ne vecāks kurš radis upurēties, bet produktīvs vecāks,
Mīlu – nozīmē – zinu un pilnībā pieņemu sevi bez pretenzijām!
Anna Beļajeva – geštaltterapeite
avots: gintafiliasolis.wordpress.com
