Vecmāmiņ, jūs kaut ko gribējāt?
Kādā pilsētā dzīvo puisītis vārdā Bogdans. Vairs jau gan nav nekāds puisītis – 15 gadus vecs jaunietis. Jau no pašas bērnības viņa ģimenē ir kaut kāds juceklis. Mamma ar tēti jau sen izšķīrušies, vectētiņš miris, turklāt pēdējo gadu laikā ar skandāliem paspējuši nomainīties jau trīs patēvi…
Māte pavisam nervoza, no rīta līdz vakaram pazūd darbā, no viņas labu vārdu nesagaidīsi, bet Bogdanam ir viens cilvēks, kuru viņš mīl no visas sirds – tā ir viņa mīļotā vecmāmiņa.
Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tās dienas, kad viņš aizmiga, pirms miega neparunājis ar savu vecmāmuļu. Viņiem nekad nebija bijuši noslēpumi vienam no otra. Vecmāmiņa un mazdēls bija viens otra labākie draugi…
Pirmā mīlestība, pirmie zilumi un zaudējumi – jebkādi sīkumi tajā pašā dienā tika izstāstīti vecmāmiņai, un viņa arī glabāja mazdēla noslēpumus uzticīgāk par šveices banku. Mammai pat nedaudz skauda viņu idilliskās attiecības…
Tā paskrēja 15 gadi. Vienā skaistā dienā puisis atgriezās no skolas un izgāja pagalmā izvest suni pastaigā. Apsēdās uz soliņa un ieraudzīja, ka uz blakus soliņa sēž vecenīte ar čemodānu un nepieklājīgi uzmācīgi viņu pēta.
Bogdanam kļuva neērti un viņš pajautāja:
— Vecmāmiņ, jūs kaut ko gribējāt?
Vecenīte neko neatbildēja un paņēma mobilo telefonu rokās, lai piezvanītu.
Pēkšņi arī puisim iezvanījās telefons, viņš pacēla klausuli – tā bija viņa vecmāmiņa:
— Sveiks, Bogdaniņ, sveiks mans maziņais.
Satriektais puisis nenovērsa no nezināmās vecenītes ne acu, viņš paņēma telefonu no ausīm nost un iekliedzās:
— Vec – mā – miņ!!!
Pēc tam pēkšņi metās vecmāmiņai ap kaklu, kura sēdēja uz blakus soliņa…
P.S.
Līdz pat tai dienai puisēns ne reizi savas piecpadsmit gadu ilgās dzīves laikā nebija redzējis savu mīļoto vecmāmiņu. Viņa visus šos gadus strādāja dažādās pasaules malās, palīdzēja viņam ar mammu, sūtīja naudiņu un katru mīļu dienu, lai kā arī būtu, zvanīja savam vienīgajam, mīļajam mazdēliņam Bogdaniņam, lai uzzinātu, kā viņam diena pagājusi…
