00

Es esmu slinka mamma. Un vēl egoistiska un neuzmanīga.

Gribiet zināt, kāpēc? Tāpēc, ka gribu, lai mani bērni būtu patstāvīgi, iniciatori un atbildīgi.

Strādājot bērnu dārzā, es novēroju ne mazums piemēru vecāku hiperaprūpei. Īpaši atmiņā man palicis trīs gadus vecais Pēteris. Mamma uzskatīja, ka viņam vienmēr viss ir jāapēd, savādāk viņš notievēs. Nezinu, kā viņu baroja mājās, bet pie mums viņš atnāca ar redzamiem apetītes traucējumiem. Viņš mehāniski košļāja un rija visu, ko deva. Turklāt viņu vajadzēja barot, jo “pats viņš ēst vēl neprot!”. Un lūk, baroju es viņu pirmo dienu un neredzu vispār nekādas emocijas sejā: pielieku karoti – atver muti, košļā, norij.

Jautāju: “Tev garšo putra?” – “Nē”.

Turklāt atver muti, košļā, norij.

 “Gribi vēl?” – pielieku karoti,. – “Nē”, –  bet tik un tā košļā un rij. “Nepatīk – neēd!”

Pēterīša acis izpletās no pārsteiguma. Viņš nezināja, ka tā var.

No sākuma Pēterītis izbaudīja iegūtās tiesības atteikties no ēdiena un dzēra tikai kompotu. Bet pēc tam sāka ēst to, kas viņam garšoja, un atgrūst šķīvi ar to, kas negaršoja. Viņam parādījās patstāvība izvēlēties. Un vēlāk mēs pārstājām viņu barot ar karotīti, jo ēdiens ir dabīga vajadzība. Un izsalcis bērns paēdīs pats.

Es esmu slinka mamma. Man bija slinkums ilgi barot savus bērnus. Gada vecumā es viņiem iedevu karotīti un apsēdos blakus paēst. Pusotra gada vecumā viņi jau darbojās ar dakšiņu.

Ir vēl viena dabiska vajadzība – saturēt. Pēterītis to darīja biksēs. Viņa mamma teica mums vest bērnu uz tualeti ik pēc 2 stundām. “Es mājās pati viņu sēdinu uz podiņa un turu, kamēr viņš neizdara visas lietas”. Galu galā bērnu dārzā jau liels bērns gaidīja, ka arī viņu vedīs uz tualeti. Nesagaidījis viņš čurāja biksēs un, pat nemēģinājis tās novilkt, vērsās pēc palīdzības. Pēc nedēļas problēma bija atrisināta.

“Es gribu čurāt!” – lepni grupai paziņoja Pēterītis pa ceļam uz tualeti.

Es esmu slinka mamma. Brīvdienās man patīk ilgāk pagulēt. Vienā no sestdienām es pamodos tikai 11. Mans divarpus gadus vecais dēls skatījās multeni, košļādams baranku. Televizoru ieslēdza pats, disku arī atrada pats. Bet vecākais dēls, kuram ir 8, jau vairs nebija mājās. Viņš nedēļas nogalē ar draugu un tā vecākiem devās uz kino. Es teicu, ka man ir slinkums celties tik agri. Un, ja viņš grib iet uz kino, tad lai pats uzliek modinātāju un sataisās. Skat, nemaz nenogulēja…  Es, protams, arī savā telefonā uzliku modinātāju, noklausījos, kā viņš sataisās un aizver durvis, sagaidīju īsziņu no drauga mammas, bet tas bērnam nav zināms.

Un vēl man ir slinkums pārbaudīt sambo somu, žāvēt viņa mantas pēc baseina un kopā ar viņu mācīties (starp citu, viņš mācās uz 8niekiem). Un iznest miskasti man arī ir slinkums, tāpēc to iznes dēls pa ceļam uz skolu.

Vēl man ir nekaunība lūgt viņu uztaisīt man tēju un atnest pie datora. Nojaušu, ka ar katru gadu es palikšu arvien slinkāka.

Bet tad, kad pie mums atbrauc vecmāmiņa, ar bērniem notiek pārsteidzoša metamorfoze. Vecākais tūlīt pat aizmirst, ka viņš pats māk pildīt mājasdarbus, uzsildīt sev pusdienas, savākt kartupeļus. Un pat baidās aizmigt viens pats istabā – blakus ir jābūt vecmāmiņai! Bet vecmāmiņa mums nav slinka.

Bērni nav pastāvīgi tad, ja tas vecākiem ir izdevīgi.

AVOTS

 
1 Comment
  1. Luīze 3 gadi ago

    Primitīvi pasniegts, bet pamatdoma nav slikta. Bērniem ir jāmāca paststāvība un vienlīdzība: ja mamma taisa tēju tev tagad, tu citā reizē var notikt otrādi. Slinkums ir diezgan neprecīzs apzīmējums.

Komentēt

Dieviete.lv,  noteikumi, ētikas kodekss, [email protected] 2019

+371 66 66 00 22  Valguma iela 31a, Rīga.

or

Log in with your credentials

Forgot your details?