Sen, sen atpakaļ es sev apsolīju, ka, lai arī kādās attiecībās es nebūtu, lai cik svarīgs arī man nebūtu cilvēks, lai kā es arī viņu nemīlētu, es nekad savai atzīšanās nepievienošu vārdu “arī”.
Man liekas, ka šim vārdam nav vietas attiecībās, it īpaši, ja runa ir par mīlestību.
Paskatieties uz vārda “arī” nozīmi, tā principu. “Arī” – tas nav atsevišķs apstiprinājums, tā ir jau izteiktā, jau esošā apstiprinājums. “Arī” neprasa no kāda izdarīt pašam savu izvēli, bet atļauj vienkārši plūst pa straumi.
Tajā nav nekā iedvesmojoša un oriģināla. “Arī” – tā nav rīcība, bet gan reakcija. Reakcija uz otra cilvēka rīcību. “Arī”- tas ir, it kā pateikt “aha”, ielikt “patīk”, vai arī aizsūtīt atbildi ar smaidiņiem. Kaut arī, protams, paklusēt ir sliktāk laikam, nekā pateikt “Es tevi arī mīlu”.
Bet “Es tevi mīlu” ir jābūt paziņojumam. To vajag teikt, jo jūs no iekšas kāds plēš kopā, un tas nāk no jūsu sirds dziļumiem. Kad mēs kādam sakām, ka mīlam, tam ir jābūt organiskam: ne atbildes reakcijai, bet mūsu patiesām emocijām.
Mīlestība ir jūtu izrādīšana, kad vairs nav vārdu, lai izteiktu to, ko mēs jūtam. Labs “Es tevi mīlu”, pateikts īstajā brīdī, apvieno visas emocijas vienā frāzē. Parasti tā noslēdz visas atzīšanās. Kāpēc gan mazināt tā spēku ar vārdu “arī”?
Protams, to ir svarīgi saprast tiem, kas uz sava “Es tevi mīlu” gaida atbildi. Tāpēc, ka jūs teiksiet pastāvīgi piespiestu “Es arī tevi mīlu” tikai, lai neapvainotu tuvo cilvēku, jūs varbūt nekad arī nespēsiet to izjust, un tas kļūs par rutīnu.
Mīlestībai nav jābūt par reakciju, tai ir jābūt jūsu aktīvām emocijām, kas nāk no jūsu sirds. Kad jūs pārstāsiet teikt “arī” atbildē uz atzīšanos, jūs sāksiet vairāk šos vārdus novērtēt.
garlaikotas blondiines piekasiisanaas vaardiem.