Visbiežāk slikta dūša transporta līdzeklī mēdz būt bērnībā, taču arī pieaugušā vecumā var uznākt nelabums un pat sākties vemšana, braucot mašīnā, lidojot vai kuģojot. Tie, kurus šī problēma piemeklējusi, visbiežāk izvairās no pārvietošanās, kas saistīta ar nepatīkamajām sajūtām, vai meklē iespēju tikt pie medikamentiem pret nelabu dūšu.
“Nelabumu transporta līdzeklī medicīnā sauc par jūras slimību jeb kinetozi. Tā tiek dēvēta arī par ceļojuma slimību,” paskaidro klīnikas Premium medical neirologs un elektromiogrāfijas metodes speciālists Ojārs Rubens. “Tā rodas neatbilstības dēļ: vienu skatu redz acis, bet kaut ko citu uztver līdzsvara jeb vestibulārais aparāts. Cilvēka organismā visi maņu orgāni ir savstarpēji saistīti. Ja kāds no tiem fiksē neatbilstību, organisms to pazīst kā kaut ko nepareizu un attiecīgi reaģē.”
Atkarībā no iemesla nelabumu var saukt par jūras, mašīnas, gaisa vai simulācijas slimību. Pazīmes ir reibonis, vājums, nelaba dūša. Ja sliktās dūšas iemesls netiek novērsts, parasti rodas vemšana.
Kustības jeb jūras slimību var iedalīt trīs kategorijās. Pirmā ir situācija, kad kustība sajūtama, bet acis to neapstiprina. Tā mēdz būt cilvēkiem, kuri automašīnā nevar lasīt grāmatu vai, teiksim, skatīties karti, jo viņu vestibulārais aparāts uztver kustību, bet acis to neredz. Tāpat ar to var nākties saskarties lidmašīnā, kad cilvēks varbūt nesēž pie iluminatora, bet kaut kur pa vidu vai skatu pa lodziņu aizsedz mākoņi. Šajā gadījumā viņam ir kustības sajūta, bet acis to neredz, attiecīgi veidojas disbalanss starp redzes un vestibulāro aparātu. Runājot tieši par lidmašīnu, gaisa slimība var būt arī pilnīgi veseliem cilvēkiem, tāpēc to nevajadzētu uzskatīt par patoloģiju.
Šim stāvoklim var pieskaitīt arī griešanās reiboni. Piemēram, cilvēks griežas un pēkšņi apstājas, taču ir sajūta, ka vēl turpina griezties. Tā notiek tāpēc, ka iekšējā ausī esošais šķidrums turpina griezties, bet acis griešanos vairs neredz.
Otrais variants ir tad, kad acis kustību redz, bet ķermenis to nejūt. Tā var būt platformāta vai panorāmas kinoteātros, videospēļu laikā, kad cilvēkam ir ļoti reāla kustības sajūta, bet vestibulārais aparāts neko neuztver, jo cilvēks taču sēž uz vietas.
Trešajā gadījumā acis kustību redz un ķermenis jūt, bet nav vajadzīgās atbilstības. Radusies disonanse, kad organisma vērtējumā kustība ir ātra, taču patiesībā tā ir lēna. Tā notiek gadījumos, kad mašīna pa sliktu ceļu gandrīz vai velkas, bet tajā pašā laikā stipri kratās. Tas nozīmē, ka acīm kustība ir lēna, bet vestibulārajam aparātam – pietiekami iespaidīga. Līdz ar to tāda kratīšanās atbilst daudz ātrākai kustībai, nekā to redz acis.
Neirologs Ojārs Rubens sniedz arī ieteikumus, kā izvairīties no sliktas dūšas transporta līdzeklī.
■ Pirms ceļa nevajadzētu lietot daudz šķidruma.
■ Ceļojuma laikā ēdienam jābūt viegli sagremojamam.
■ Braucot ar kuģi, jāmēģina pielāgoties tā svārstībām.
“Ja cilvēkam ceļojumā nekad iepriekš nav bijusi slikta dūša, ar vislielāko varbūtību tā nebūs arī šoreiz, tāpēc droši var doties izvēlētajā maršrutā,” saka ārsts. “Galvenais ir lieki neuztraukties par to, kā būtu, ja būtu, jo tieši stresa dēļ situācija var pasliktināties.
Ja kādam bijusi nelāga pieredze, piemēram, braucot ar mašīnu, lidojot vai kuģojot, labāk laikus doties pie ārsta (otorinolaringologa, neirologa vai ģimenes ārsta), jo ir pieejami dažādi medikamenti gan pret reiboni, gan sliktu dūšu un vemšanu. Tos var izrakstīt tieši dakteris. Paralēli ārsts mēģinās noskaidrot cēloņus un izvērtēt, vai konkrētajā gadījumā nav vainojama kāda patoloģija, ko iespējams novērst.”
