Nesen kādā no semināriem viens no tā dalībniekiem noformulēja interesantu jautājumu:
“Vai ir kāda problemātiska, aktuāla psiholoģiska tēma, kas skar ikvienu cilvēku?”
“Vai ir kāda problemātiska, aktuāla psiholoģiska tēma, kas skar ikvienu cilvēku?”
Sākumā gribējās atbildēt šabloniski, ka visas problēmas ir individuālas un atkarīgas no katra cilvēka personīgās pieredzes. Tomēr, tas gluži tā nav.
Es domāju, ka ir viena ļoti svarīga tēma, kas ir gandrīz ikviena cilvēka, kurš dodas pie psihologa pēc padoma, vājā vieta. Pašvērtējums. Un tikai pēc tam, kā sekas vājai savas fundamentālās vērtības apziņai, rodas citas grūtības: depresija, trauksme, iekšējais tukšums, pazemināts pašvērtējums, orientācija uz sasniegumiem, problēmas attiecībās.
Cilvēks, kurš neizjūt savu vērtību, tērē ļoti daudz enerģijas un spēka, lai uzturētu stabilu psiholoģisko stāvokli, un bieži vien ir spiests darīt lietas, kuras tam ir nepatīkamas. Viņš gaida pastāvīgu ārējo atbalstu un, diemžēl, vienalga neiegūst to – savu vērtības apziņu.
Eksistenciālajā analīzē mēs, kā likums, runājam par praktisko vērtību (tiem sasniegumiem, kas ir ikviena cilvēka dzīvē), un par fundamentālajām vērtībām (savas vērtības apzināšanās tiesības, kas dotas mums katram līdz ar mūsu piedzimšanu).
Ja dominē praktiskā vērtība, cilvēks, kā likums pastāvīgi atrodas kustībā un cenšas sasniegt arvien vairāk – arvien lielākus mērķus, kas kaut uz neilgu laiku ļauj sajust savu vērtību un svarīgumu.
Protams, šī praktiskā vērtība ir ļoti svarīga attīstībai, taču, ja tā ir dominējošā un galvenais motivējošais spēks, tad parasti tā noved pie netaisnīguma sajūtas, nebrīvības sajūtas un iekšējās spriedzes.
Nespēja izdzīvot un sajust savu vērtību formē divus uzvedības variantus:
1. Pārmērīgu koncentrēšanos uz sevi: egocentrismu, vēlmi tikt atzītam un būt uzmanības centrā pēc iespējas biežāk. Te var runāt arī par pārlieku augstu pašvērtējumu. Tāds uzvedības modelis parasti ir cilvēkiem ar izteikti narcistisku dabu vai histēriķiem.
2. Neapmierinātību ar sevi, vēlmi būt labam visiem, pārlieku liela paškritika, savu vēlmju neievērošana. Te runājam par pazeminātu pašvērtējumu. Šādi cilvēki parasti uzņemas atbildību citu vietā, uzskata, ka ļoti daudz ko dzīvē nevar atļauties, ka viņiem nav tiesību realizēt savus mērķus un plānus.
Dažādās dzīves situācijās cilvēks ar vāji attīstītu pašvērtējumu var izmantot abas šīs stratēģijas.
Vislielākās grūtības darbā ar fundamentālo vērtību tēmu ir tajā, ka nav iespējams runāt, domāt vai zināt par savu pašvērtējumu, to vajag SAJUST. Bet kā to var sajust, ja visu mūžu, gadiem ilgi šīs sajūtas nav bijis?
Iespējams, šī ir tā dziļā tēma, pie kuras cilvēks nonāk ļoti ilgas terapijas procesā. Kāds pēc pusgada, kāds pēc vairākiem gadiem. Šī tēma neatrodas virspusē, taču ir pamats vairumam citu problēmu.
Kāds šo sajūtu iegūst, pateicoties uzmanīgai un smalkjūtīgai attieksmei pret sevi, ar sava iekšējā dialoga palīdzību. Kādam šī sajūta rodas pēc darba ar savu biogrāfisko pieredzi un dzīves uzstādījumiem.
Konsultācijās ar klientiem mēs, kā likums, meklējam saskanīgus tēlus, idejas, asociācijas, kas palīdz tuvināties šai sajūtai. Taču man gribās noformulēt pavisam vienkāršu tēzi, ko ir vērts integrēt savā pasaules izjūtā:
“Vienmēr atradīsies kāds, kurš vienu vai citu darbu dara labāk par tevi. Taču nav neviena cilvēka, kuram būtu tādu īpašību, spēju, sajūtu, vēlmju komplekts, kā tev. Nav nekādas jēgas darīt ideāli vai labāk par citiem.Ir svarīgi darīt tā, lai būtu sajūta, ka tas, ko tu dari, ir labi un pareizi tieši tev. Ar to arī būs pietiekami. Un tas IR vērtīgi.Un tas, ka tu esi, ir vērtīgi un svarīgi.Un tikai tad, kad tu sajutīsi savu vērtību, tu varēsi novērtēt citus cilvēkus. Un jūsu starpā var izveidoties attiecības. Tādas attiecības, kas ļaus nostiprināt un apstiprināt vienam otra vērtību un savas esības vērtību šajā pasaulē.”
Autors: Jevgēņija Koļcova
Tulkoja: Ginta FS
