Brīvdienas, kā vienmēr, beidzas tieši tad, kad varētu sākties pa īstam. Tomēr ir paspēts arī šis tas labs, un bez ilgākas pagulēšanas, svētku salūta, pastrādāšanas un citām aktivitātēm, atzīmēšanas vērti varētu būt vēl daži jaunumi.
Pirmais – tas, kas acu priekšā. Jau divas dienas manu istabu rotā jauns skapis. "Beidzot vairs grāmatas nemētājas pa perimetru," tā gavilēju es. Citiem, izrādās, šķiet gluži otrādi: "Beidzot te vairs neizskatās tik nenormāli kārtīgi." Dīvaini. Vai raibās grāmatu muguriņas rada haosa iespaidu?
Otrais – jau atkal prieks. Vācu lapās nejauši atradu zinātniskās fantastikas autoru īsos stāstus. Pārsvarā Herberts Verners Franke, no kura iepriekš biju lasījusi vien pāris gabalus. Žanra stils izturēts, atsauca atmiņā veco labo FP sēriju.
Trešais – nesvaiga ziņa, bet lika aizdomāties. Nav starpības, vai redzam kādu cilvēku "izgāžamies", piemēram, TV pārraidē (kad mums ir šausmīgs kauns viņa vietā, bet viņam pašam liekas, ka ir nenormāli lielisks) vai arī ciešam fiziskas sāpes. Marburgas universitātes psihologi veikuši pētījumu un saka – šajā brīdī aktivizējas viens un tas pats smadzeņu apgabals, tāpēc izjūtas esot līdzīgas. Vajadzēšot gan papētīt vēl…
