Esmu no tiem cilvēkiem, kas mīl ar acīm. Es redzu detaļas, pustoņus, faktūras, gaismēnas, emocijas, un jā, pat skaņu. Kad nesen koncertā skatījos kā Šimkus spēlē klavieres, zosāda pārklāja man visu muguru, jo es pirmo reizi redzēju cilvēku gremdējot rokas mūzikā līdz pat elkoņiem.
Man ir ļoti paveicies ar darbu, jo ikdienā daru vienu no tām lietām, ko mīlu visvairāk – es vēroju. Katru dienu caur manām acīm izslīd tūkstošiem bilžu, rakstiem piemeklējot to īsto, vienīgo, ko nodrukātu žurnālā redzēs arī Cosmopolitan lasītājas. Un te nu man jāsaka, ka Cosmo ir dievīgs žurnāls – stundām skatoties uz smaidošām sejām, saules pilnām pludmalēm, fantastiski skaistām modes foto sesijām, gaumīgiem interjeriem (tie ir vieni no maniem mīļākajiem, silti iesaku jaunā septembra numura 100. lappusi – lieliskas sienas) es neviļus paņemu sevī visu to skaisto un pozitīvo, un ne reizi vien pieķeru sevi smaidām līdz kādam nepārpotami laimīgam pārītim, kas iekārtojies dīvānā ar siltām tējas krūzēm un ļoti skaisti noadītām zeķēm.
Es ceru, ka šķirstot Cosmo Tu to sajutīsi – siltumu, prieku, garšu un galvenais – iedvesmu ieraudzīt arī savā dzīvē visu skaisto un parūpēties, lai tā nekad netrūktu.
