Pavisam nesen atgriezos no atvaļinājuma, kuru pavadīju kādā ļoti karstā Dienvidamerikas valstī – Venecuēlā. Domājot par šo ceļojumu, man liekas, ka nu esmu redzējusi tik daudz vietējo un "citādo" dzīvi, kura reizēm mani pārsteidza, reizēm izraisīja apbrīnu vai pat iedvesa nelielas šausmas.
Te uzreiz jāpiemin, ka, parasti, dodoties ceļojumos, es neizmantoju tūrisma firmu pakalpojumus, bet gan braucu "uz savu roku", līdzi ņemot uzticamu ceļvedi – Lonely Planet grāmatu par attiecīgo valsti. Tieši šis ceļvedis man palīdzējis iepazīt valstis un kultūras, kuras man kā tipiskai latvietei, iespējams, nebūt nav tik viegli saprast, piemēram, Indiju un Turciju.
Visa ceļojuma laikā bija divas lietas, kas mani pārsteidza labā vai sliktā nozīmē. Pirmā lieta, kura man lika aizdomāties, bija Venecuēlā tik ļoti populārās buļļu cīņas. Vairāki tūkstoši vietējo, kas par godu svētkiem sapulcējušies pārpildītajā arēnā, ar nepacietību vēroja ikkatru elementu un matadora kustību, kas bija šajā izrādē redzama. Likās, ka tas laikam bija karstasinīgais spāņu raksturs, kas visus tos cilvēku tūkstošus pulcēja arēnā un lika par šo izrādi tik aizrautīgi un skaļi just līdzi, ka brīžiem tas gandrīz jau vairs nebija izturams. To, ka man šī lieta nepatiks, es zināju jau iepriekš. Taču, ka man tur būs tik traki, es nebiju iedomājusies.
Jau labu laiku pirms tam, kad tika nogalināts pirmais dzīvnieks, es sāku raudāt (patiešām) un teikt, ka tālāko es redzēt nevēlos (bet kur gan lai es tur viena pati ietu??!). Pēc tam, kad tika nogalināti pieci buļļi (tas ilga kādas trīs stundas), es saviem pavadoņiem, kas, protams, bija vīrieši un par tādiem niekiem kā es nemaz neuztraucās, izlūdzos mājupbraukšanu. Nepavisam nepārspīlējot un liekot roku uz sirds, es varu teikt, ka tas man likās drausmīgi un ka šo tradīciju es neizpratīšu nekad. Es vienkārši nesaprotu, kā dzīvnieku mocīšana var kļūt par izrādi. Es no visas sirds labprātāk būtu stāvējusi sētas otrā pusē – tur, kur piketētāji pret šo pasākuma izkliedza man saprotamus saukļus (nu labi, ne gluži burtiskā nozīmē, jo ar spāņu valodu es nebūt neesmu uz Tu). Es, protams, esmu priecīga, ka kaut reizi mūžā tamlīdzīgu izrādi redzēju, taču es nekad nevēlētos ko tādu skatīties vēlreiz.
Piezīme: Ja nezini, kas ir buļļu cīņas, tad daudz maz sakarīgu aprakstu par to, iespējams atrast šeit.
Otra liela, kas Venecuēlā mani iespaidoja, bija pozitīva. Mēs aizbraucām uz kādu ciematu, no kura, kā vēsta nostāsti, radies valsts nosaukums "Venecuēla". Kad pirmie spāņi 1499.gadā apguva Ameriku, viņi uzdūrās tieši šai vietai – Laguna de Sinamaica. Tas, ko toreiz viņi ieraudzīja, stipri atgādināja Venēciju Itālijā.
Tagad, ja vērā neņem TV antenas un pa gaisu savilktos elektrības vadus, šī vieta joprojām izskatoties kā agrāk – uz pāļiem ūdenī celtas un spilgtās krāsās izkrāsotas mājas, starp kuriem vietējie pārvietojas ar laivām. Laguna de Sinamaica ir tiešām ļoti skaista un interesanta vieta – es būtu bijusi gatava tur apmesties uz kādu ilgāku laiku un atslēgties no apkārtējās pasaules. 🙂 Interesanti, ka šis ciemats ir diezgan liels – tajā ir gan baznīca, gan skola, gan arī kafejnīca un pat mazs hotelītis (viss, kā bildēs redzams – celts uz pāļiem ūdenī). Tur, braukājot ar laivu apkārt un skatoties, kā vietējie dzīvo, es reizēm aizdomājos, cik gan ļoti viņu dzīve un kultūra atšķiras no mūsējās…
Tādas, lūk, lietas man lika aizdomāties.
Lai tev jauka nedēļa!
Ar sveicieniem,
Anda Bīriņa,
Cosmo.lv redaktore
