ziemassvētki tādiem šausmīgi lieliem soļiem jau nāk šurpu, un mani pārņēma tādas kā dzīves pārdomas. es nonācu pie slēdziena, ka vēlos būt laba. muļķīgi varbūt, bet tā nu tas ir. es vēlos, lai no manas galvas pazūd tās skaudīgās, nievājošās un dusmu domas. bet visvairāk es vēlos, lai es spētu saprast savu omīti. viņai ir 80 gadu un paaudžu konflikts mūsu starpā ir vairāk kā milzīgs. viņai savs raksturs, man savs. viņai savas prioritātes, uzskati, man savi. mums ir tik maz kopīga. es zinu, ka viņa jūtas vientuļa un grib, lai es pēc iespējas biežāk esmu mājās. bet es vienkārši nevaru atteikties no savām ballītēm un saviem treniņiem, lai vienkārši būtu mājās un otrā istabā skatītos televizoru. pirms ziemassvētkiem es gribētu savest visu kārtībā. jo ziemassvētki ir ‘ģimenes’ svētki. bet parasti sanāk tā, ka tie ir mans tumšākais gada laiks. šķiet, pēdējie trīs ziemassvētki nav pagājuši bez asarām… mana ģimene ir mamma, ar kuru man pilnīgi pretēji ir labas attiecības, un omīte. neviena cita tāda tuva radinieka man nav.. un ir skumji, ja mēs nespējam savus ego apslāpēt… mamma ir tāda pati kā es, mēs abas vienkārši nespējam pieņem omes nostāju. visi tie viņas sīkumi ir tik… kaitinoši. es nezinu, vai no vecuma vai kā, bet viņa ir tik izklaidīga, vienmēr pēc viņas ēšanas virtuves galds ir vienās drupačās un slapjumos. viņa savam sunim atļauj gulēt uz galda. viņa vienmēr apčurā poda malu (piedodiet, es vēlos izkratīt sirdi tā pavisam) un nekad kārtīgi nenolaiž ūdeni. viņa viemēr kunkst, ka tērējam pārāk daudz elektrības un rauj ieslēgtu datoru ārā no kontakta. kad viņa mazgā grīdu, viņa neizgriež grīdaslupatu un tā viņas istaba pludo žūst 4 stundas. varbūt jūs, meitenes, varētu man ieteikt, par ko aprunāties ar omi, kā pieciest tos visus kaitinošos viņas sīkumus? kā gaiši nosvinēt ziemassvētus? kā..? kā kļūt labākai galu galā?
