9 C
Rīga
otrdien, maijs 18, 2021

Puķu smarža

 

Cik tālu mēs esam attālinājušies no dabas, man kļūst pilnīgi skaidrs ik reizi, kad nāsīs iecērtas kārtējā tīrīšanas līdzekļa "puķu smaržas" izgarojumi. Cilvēki ir gatavi indēt paši sevi, turklāt vēl maksājot par to naudu, lai tualete, virtuve un gulta smaržotu pēc pseidomaijpuķītēm vai pseidorozēm.

Izeju uz balkona. No lejas ar joni augšup brāžas "burvīgs puķu" aromāts. Skaidrs, apakšējā stāva kaimiņienei atkal veļas diena. Paraustu plecus un pie sevis prātoju – kādai jābūt ķīmijas koncentrācijai, lai pēc veļas izmazgāšanas mākslīgo maijpuķīšu smārds izplatītos pa visu ielu.

No rīta atveru sava dzīvokļa durvis un jūtu: kāpņu telpā nesen rosījusies apkopēja, šoreiz viņa izvēlējusies citronu noti (pagājušonedēļ bija kaut kas līdzīgs frēzijām). Es, protams, priecājos, ka kāpņutelpa nesmird pēc hlora kā vecajos laikos, tomēr – kāpēc tai vispār pēc kaut kā ir jāsmaržo?

Ieeju kāda biroja tualetē, un man burtiski aizcērtas elpa – kāds pirms manis ir padomājis, ka nav pieklājīgi atstāt aiz sevis organiskas izcelsmes aromātu, tāpēc bagātīgi izpūtis gaisā fantastisko izgudrojumu, ko sauc par "gaisa atsvaidzinātāju". Ar tropisko puķu smaržu, protams. Es vēlētos, kaut te labāk mazlietiņ ostu pēc tualetes, jo jūtu, kā ķīmisko vielu koncentrācija gaisā ieplūst manās plaušās un pielīp.

Cik labi, ka naidīgajai sadzīves ķīmijai pastāv alternatīva – ar dabas metodēm neaizraujos, bet pērku ekoloģiskos līdzekļus, kas parasti vai nu nesmaržo vispār, vai – tikko jaušami – pēc lavandas. "Jo es esmu tā vērta."

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your name here
Please enter your comment!

Iepriekšējais raksts.
Nākamais rakstsAttālums.