21 C
Rīga
ceturtdien, 30 maijs, 2024

Kad grāmatām pieaug kājas

 

Vispār neuzskatu sevi par skopu cilvēku, sevišķi naudas lietās nē. Taču ir kāda dzīves joma, kurā man regulāri jāizcīna cīņa pašai ar sevi. Starp vēlmi dalīties priekā un privātīpašnieciskuma instinktu. Tas ir tad, kad ir runa par filmām, mūziku un grāmatām.

To, cik ātri grāmatām, mūzikas diskiem un filmu DVD spēj pieaugt kājas, droši vien zina visi. It kā atceries, ka esi kādam iedevusi izlasīt savu mīļāko Murakami, bet kam tieši? Ar laiku tādu pazudušo dēlu un meitu izveidojas vesels saraksts, taču ko ar to iesākt, arī nav skaidrs. Neapzvanīsi taču visu telefona grāmatu ar jautājumu: "Čau, vai pie tevis gadījumā nav mans Rozes vārds?" Šad un tad dzīve sagādā pārsteigumus un kāds no paziņām pēc gadiem pieciem noliek tev priekšā grāmatu, par kuras eksistenci jau sen biji aizmirsusi. Izrādās, cilvēks pārvācas uz jaunu dzīvokli un, saiņojot mantas, nejauši to atradis. Bet cik nav tādu grāmatu vai DVD, kas tā arī paliek bijušo boifrendu, sen nesatiktu paziņu un citu no tavas dzīves izgaisušo cilvēku plauktos…

Trakākais, ka parasti pazūd tieši tās lietas, kuras tev pašai ir īpaši dārgas. Shēma parasti ir šāda: es nopērku grāmatu un, jau lasot, esmu tādā sajūsmā, ka piestāstu par to pilnas ausis visiem draugiem, kas pagadās man ceļā un ir gatavi uzklausīt. Vairāki no viņiem saspicē ausis un iedegas – iedosi pēc tam izlasīt? Protams, es saku. Un kādam arī iedodu. Savu pēdējā laika mīļāko grāmatu. Vai filmu. Nu, kā lai nedalās priekā, ja emocijas un intelektuālā bauda plūst pāri malām?

Vēl trakāk ir, ja mājās ierodas ciemiņi un pieplok pie filmu un grāmatu plaukta. Tad tikai skaties, kā katrs sagrābj rokās pa čupiņai, zvērot, ka "pēc trim dienām obligāti atdos". Ir, protams, tādi cilvēki, kas tiešām atdod. Bet lielākā daļa – pat visgodīgākie un apzinīgākie – ar atdošanu nesteidzas.

Zinu, zinu, jūs teiksiet – vajag pierakstīt, ko un kam esi aizdevis. Esmu mēģinājusi, tikai tā ir viena no tām labajām apņemšanām, kas aizmirstas jau pirmajā situācijā, kad pie rokas nav pildspalvas. Sevišķi pēc tādām ballītēm – nākamajā rītā mēģināt attīt filmu, ko kurš ir aizņēmies, ir diezgan neiespējami. Tāpēc apburtais loks turpinās. Un es joprojām turpinu aizdot, pazaudēt un atgūt.

Man gan jāatzīstas, ka nesen kādam draugam atklāti pateicu – mans Monty Python skeču komplekts no mājas iznests netiks. Viņš drusku uzmeta lūpu, bet tad samierinājās un pieteicās ciemos skatīties tepat uz vietas. Un beigās izdevās jautrs vakars…

 

TAVS KOMENTĀRS

Please enter your comment!
Please enter your name here

The reCAPTCHA verification period has expired. Please reload the page.