Sākšu ar to, ka es visu savu līdzšinējo dzīvi, ieraugot vai izdzirdot kaut ko par futbolu, esmu teikusi: "fui". Taču, iestājoties šai ziemai, sanāca tā, ka man radās iespēja reizi nedēļā pievienoties veselam baram puišu futbola treniņos. Es piekritu, kaut arī zināju, ka man ies grūti – tā pa īstam to nebiju nekad spēlējusi, turklāt es treniņos būtu vienīgā meitene. Es nekļūdījos – man tiešām joprojām iet grūti 🙂 Taču par spīti visam, tiklīdz treniņš ir beidzies, es ar nepacietību gaidu jau nākamo.
Interesanti, ka puišu attieksme pret mani šajā laikā ir stipri mainījusies – sākumā viņi pret mani izturējās tā, it kā es būtu no stikla – mēģināja no manis izvairīties, nepieskarties un netriekties virsū, kaut arī man tika dots uzdevums pašai viņiem maisīties pa kājām. Pirmajā treniņā neko vairāk kā to, kuros vārtos sist un kuriem spēlētājiem maisīties pa kājām, es nesapratu. Taču noskrējusies biju slapja un bez elpas, kas mani pilnībā apmierināja.
Uz pāris nākamajiem treniņiem jau ierados nedaudz ātrāk un lūdzu savam puisim, lai pamāca mani vadīt bumbu un pareizi sist. Cītīgi un ar iedvesmu vingrinoties, kaut kas man jau sāka sanākt. Turklāt es treniņos visus puišus nemitīgi nomoku ar dažādiem jautājumiem, kas galvenokārt sastāv no "kāpēc tā" un "vai tā drīkst".
Domājot par pēdējiem treniņiem, jāsecina, ka man viss jau sanāk daudz labāk, turklāt es visu daru ar lielāku prieku. Kaut arī puiši nebūt pret mani vairs neattiecas kā pret stikla gabaliņu un pēc katra treniņa es varu saskaitīt aptuveni trīs jaunus zilumus, man ir gandarījums, ka esmu viņiem pierādījusi, ka meitenes nav nekādas "sēnes".
Izskatās, ka arī šie paši mani draugi, ar kuriem es spēlēju, mani mazliet apbrīno. Gan par to, kā es varu izturēt mirkļus, kad viņi spēles karstumā aizmirst, ka es neesmu vīrietis, gan arī par manu stūrgalvīgo vēlmi spēlēšanas mākslā līdzināties viņiem. Dažkārt es tiešām pati nesaprotu, kas ir mans iekšējais dzenulis, taču reizēs, kad man izdodas atņemt kādam bumbu vai sajusties vajadzīgai, padodot rezultatīvu piespēli, ir baigais gandarījums. Lieki piebilst, ka es ar milzu nepacietību gaidu mirkli, kad gūšu savus pirmos vārtus, "uzliekot punktu uz i" pierādījumā, ka meitenes nav sliktākas par puišiem.
Kā ir ar Tevi – vai arī Tu esi nonākusi kādā līdzīgā situācijā, kad vēlies sev un apkārtējiem pierādīt, ka vari izdarīt to, kas sākotnēji šķiet neiespējams?
Anda Bīriņa,
Cosmo.lv redaktore
